| Mani austrumi manos rietumos |
[4. Aug 2014|21:50] |
Sestdienas pēcpusdienu kvalitatīvi pavadīju ar albāni - dzērām marokāņu tēju, dalījāmies atvaļinājumu stāstos (es par Latvijas sauli un medicīnisko tūrismu, viņš par Hamburgas sarkano lukturu rajonu un vāciešu nepatiku pret kamerām), ēdām korejiešu restorānā un gandrīz aizgājām pie taizemiešiem uz masāžu (tur es tuvākajās dienās tomēr gribu doties tik un tā).
Vakar vakarā biju pie tunisieša dzert turku kafiju un ēst austrumu saldumus, pēc tam uz komēdij-šovu, kur lieliski izsmējos, sadzēros Guinness un knapi paspēju uz pēdējo vilcienu.
Šodien ar serbu, kurš 18 gadus nodzīvojis Stambulā, kāpu Brejas kalnā, ēdām kebabus un vedu arī viņu pie tunisieša dzert turku kafiju.
Šodien man paziņa paprasīja viedokli par notikumiem Gazā. Un man ir kauns, bet es pat nesekoju līdzi nekam. Man ir žēl upuru un nav kara bez upuriem. Un jebkuru karu var attaisnot, ir tikai jāmāk. Gribējās līdz gulētiešanai uzrakstīt savu viedokli, bet man ir vēl pāris minūtes līdz 22:00, kad jālien migā, un es pat prātā neesmu apsmadzeņojusi, ko par to domāt. Mums te Dublinā katru dienu kāda protesta akcija pret notikumiem Gazā.
Es dažreiz naktī pamostos un nesaprotu, kur es esmu (laikam jau arī dažbrīd - kas es esmu). Bet pagaidām es to noveļu uz laiku Latvijā, kur gandrīz katru nakti gulēju citā gultā. |
|
|