| |
[1. Sep 2008|10:48] |
|
Tikai Dievs zina, kāpēc es tik ļoti pārdzīvoju par veciem cilvēkiem. Tikko redzēju onkulīti kioskā, kurš vispirms meklēja avīzi stendā, tad pārdevēja viņu pagrūda, jo viņai vajadzēja tikt viņam garām. Un tad es priekš sevis noformulēju domu - reiz pienāk laiks cilvēka dzīvē, kad tu vairs netiec līdzi tam tempam, pēc kāda dzīvo lielākā daļa sabiedrības. Tas ir diezgan neizbēgami, bet kā lai ar to sadzīvo? |
|
|
| |
[1. Sep 2008|17:18] |
|
Es ļoti gribu tikt prom. No sevis un ikdienas. |
|
|