| |
[30. Maijs 2007|00:06] |
Es savas iedomātās aizņemtības dēļ esmu kļuvusi gandrīz vai par bezviedokļa būtni.
Nu labi - es zinu, ka Zatleru negribu par prezidentu, bet līdz galam neesmu pārliecināta, ka Endziņš ir labākais, ko mēs varam dabūt. Bet šajā sakarā es zinu, ka man žēl Riekstiņa kungu, kurš no visa kā atteicās, domādams, ka TP viņu ienesīs Rīgas Pilī. Es teiktu, ka gandrīz uzmeta džeku.
Par Draudzības dienām. Esmu pret homoseksuālisma propogandu, bet tajā pašā laikā arī pret agresiju, kas vērsta pret homoseksuālistiem un &. Labi, ka man šajās brīvdienās ir jāstrādā, un ar visiem Pride vai No-Pride negadījumiem nebūšu nekā saistīta. Kāds tagad padomās, ka esmu netoleranta maita (kas noteikti nav tālu no patiesības), savukārt kāds cits man pārmetīs mērenumu, jo neesmu gatava aizstāvēt savas vērtības. Laikam vispirms man ir jāsaprot, kas tieši ir manas vērtības. Un kāpēc manas šī brīža vērtības neliek uzbrukt homoseksuāliem cilvēkiem ielās, pat ja viņu seksualitātes demonstrēšana man par 5% vairāk derdzas nekā heteroseksualitātes izrādīšana.
Par SC kašķiem - man nebija laika, lai dienas beigās izlasītu visus teju 500 komentārus pie ierakstiem manā frendlistē par attiecīgo tēmu, lai saprastu - kam kas sāp. Es tikai zinu, ka Ilze nemāk rakstīt latviešu valodā, Inbokss nemāk vadīt SC projektu, un internets ir vide, kur jebkurā brīdī tevi var pasūtīt, bet principā līdz šim tas nebija jāņem ne nopietni, ne personiski. Kas ir SC pamatvērtības, kas ir vispārējas ētikas normas un kāpēc ir kašķis un bariņš atsaldēto, nezinu, bet gan jau jūs mani apgaismosiet. Es zinu, ka man prieks, ka SC vēl nav reklāmas, un ka uz gadu Paid User account piešķīra par pliku paldies. Ja to statusu varētu iegūt par saprātīgām naudiņām - nu teiksim - par 5 latiem gadā, ne vairāk, - tad man arī nebūtu iebildumi kaut ko tādu samaksāt par savu atkarību nr.2 (atkarība nr. 1 ir no spoguļiem).
Un tas, ka poļi grib noskaidrot teletūbiju dzimumu, vispār ir dienas ziņa. Tieši brīdī, kad frendlisti pārlasot uzdūros tai ziņai, pie manis pienāca poļi un sāka uzdot stulbus jautājumus par mūsu piedāvātajiem pakalpojumiem. Gribējās viņiem kaut ko par teletūbijiem pateikt, bet nu nepateicu. |
|
|
| |
[30. Maijs 2007|01:01] |
Šodien man parādījās arī klepus, bet sākumā nesapratu, vai tā ir AVI attīstības nākamā pakāpe, vai tikai organisma aizsargreakcija pret norīto olas čaumalas gabaliņu, ko vakar apēdu kopā ar veco gaļu, kas bija sacepta ar olu. Par to, vai tā gaļa bija veca, es nevaru vairs pārliecināties, bet tā kā man oža vairāk nav, nekā ir, un līdz ar to arī garša ir gandrīz nekāda, tad arī vakar es īpaši par to nesatraucos.
Tas, par ko es šodien satraucos, ir aizbaidītie klienti, manas aizkapa balss dēļ, un manu balss saišu izturība, jo es nenormāli noslogoju tās, gribot runāt tādā dzirdamā skaļumā. Un mans šī brīža darbs sastāv galvenokārt no runāšanas.
Un tad man atkal gribas jautāt - vai nav ironiski - nezin no kā beidzot pa īstam saslimt ar AVI (akūtu vīrusu infekciju), ņemot vērā, ka pagātnē ir vismaz kādas četras fiktīvas ārsta zīmes ar šādu diagnozi. Un šoreiz man tā diagnoze nafig ir vajadzīga, bet es esmu reāli slima.
Ja vēl degunā asinsvadi nesprāgtu, dzīve būtu pavisam lieliska. Man rīt ir brīvdiena, kad jāsatiekas ar tēvu, lai saņemtu vecāku dārza izaudzētos labumus. Doma par lapu salātiem mani ceļ labsajūtas debesīs. Tagad vēl tikai jāizdomā, kā tēvam radīt pārliecību, ka man viss ir kārtībā, neskatoties uz to, ka bičoju naudu, nevaru parunāt un katras 5 minūtes šņaucu degunu. Jā, un kā vēl AVI slimniekam šādā karstumā ir jāģērbjas? |
|
|
| |
[30. Maijs 2007|07:47] |
|
Īsajā brīdī redzēju kaut kādu sapni - kur moralizēju un daudzus ar to sāpināju. Laikam arī no tās nepatīkamās sajūtas pamodos - tieši 1 stundu vēlāk kā vajadzēja. |
|
|
| |
[30. Maijs 2007|11:51] |
|
Ja kādreiz kādam liekas, ka es ātri pārvietojos kājām, tad ziniet, ka tas man ir no tēva. Šodien ar viņu bišķiņ kopā pagājāmies un sapratu, ka man pusskriešus ir jāpārvietojas, lai tiktu viņam līdzi. |
|
|
| Par pateicībām ārstiem un citiem |
[30. Maijs 2007|12:09] |
Man pašai līdz šim nav bijusi vajadzība pateikties ārstiem, bet manam radiniekam gan. Un ne jau pateikties. Neiroķirurga teksts pirms operācijas bija konkrēts, ka derētu kaut ko piemaksāt, lai nepaliktu uz operācijas galda. Un tad tika nosaukta tāme - bezdarbniekiem un pensionāriem - 100 lati, strādājošiem 200 lati un turīgajiem nu tur sākot ar 250 latiem. Un tas ir gadījums pirms 7 gadiem. Un tā nav nekāda pateicība. Pateicība ir pēc tam, kad cilvēks tiešām ir laimīgs, ka nav palicis uz tā operācijas galda un ir gatavs maksāt par pārbaudītajām "zelta rokām".
Es nezinu, kādas ir ārstu algas. Es līdz galam neizprotu Hipokrāta zvērestu. Bet man nav pieņemami šādi uzstādījumi. Bet kaut kā baigi riskēt ar kāju paralīzi vai pinceti vēderā arī negribas.
Un tas nekādi nav salīdzināms ar dzeramnaudām izklaides vietās. Jā, ir kaut kādas vispārpieņemtas normas par tējas naudu 5-15% apmērā no pasūtījuma summas, bet tas nav obligāti. Neviens likums nenosaka, ka tas noteikti jādara.
Un lai nu kā - lai Dievs dod, ka man vienmēr būtu nauda dzeramnaudām un vajadzības gadījumā arī ārsta izspiestajām priekšpateicībām. |
|
|
| |
[30. Maijs 2007|14:17] |
|
Es ceru, ka tie neesat jūs, kas man zvana no nepazīstama mobilā telefona numura. Šodien neatbildēšu. Varbūt tie atkal ir no pašvaldību policijas, bet man no viņiem neko nevajag. Lai zvana rīt. |
|
|
| |
[30. Maijs 2007|23:31] |
Es tādā karstā laikā neko nevaru izdarīt. Un es jums atzīstos - šodienas lielāko daļu es nedarīju neko un tad vēl pagulēju. Tagad liekas, ka kaut ko sākšu darīt.
Un vēl mani priecē, ka internetā bubinātais dažreiz sasniedz mērķētās ausis un ir lietas, kas mainās. :) |
|
|