| |
[16. Maijs 2007|00:19] |
|
Man ir paranoja, bet tas nav jaunums. Kurš mani lasa no Vasīlija salas Sanktpēterburgā? Es ceru, ka tie nav LV Ģenerālkonsulāta darbinieki. Nu labi, es baidos. |
|
|
| |
[16. Maijs 2007|00:48] |
Ja nu kādam sabojāju frendlisti ar to aiziepriekšējo ierakstu, tad piedodiet man.
Un dusiet saldi! |
|
|
| |
[16. Maijs 2007|08:37] |
Izvērtējot situāciju, var gūt pārliecību par saviem spēkiem. Bet tas ne obligāti norāda uz spēju izcīnīt cīņu. Un lielo cīņu var izcīnīt tikai tad, ja vispirms iekšēji tas ir izdarīts. Un sevi pārspēt vai uzvarēt es nevaru. Un tas arī viss. |
|
|
| |
[16. Maijs 2007|08:45] |
Un to, ka manā mājā nakšņoja ārsts, ar kuru teorētiski varēja sabīdīt runas par zīmi, es aptvēru tagad - 10 km no mājām. Mans otrs vārds paliek "neattapīgā". |
|
|
| Uzsaukums kristīgajiem lasītājiem |
[16. Maijs 2007|23:06] |
|
Ja šo žurnālu vēl lasa kāds kristietis, tad varbūt labāk vajag uz laiku mani nelasīt (izmetiet no draugiem uz 2 mēnešiem), jo ar šī brīža tekstiem es negribētu nevienu apgrēcināt. Šis ir tāds Ījaba laiks manā dzīvē, bet ticība man ne tuvu nav tik stipra kā Ījabam, tāpēc arī visas tās šaubas, nedrošība. Es krītu tādos grēkos, par kuriem kādreiz likās, ka tie nekad neskars mani. Bet tik un tā Dieva mīlestība ir lielāka un bez tās man tāpat vairs nekā nav. |
|
|