| Aprikožu pilsēta |
[24. Feb 2011|13:05] |
Esmu mājās no Malatijas, kur, kā paredzēju, izdzīvoju savu turku filmu dzīvē. Ir miljons epizodes, kuras vajadzētu pierakstīt, lai neaizmirstas, bet kā parasti tam nebūs laika. Bet tādu labestību, sirsnību, mīlestību un viesmīlību es pavisam nopietni piedzīvoju pirmo reizi savā ne pārāk īsajā mūžā. Man tagad Malatijā ir ģimene. Ar 4 mēnešus vecu meitenīti Azru, viņas brālīti Mirzu, 80 gadus vecām kurdu vecmāmiņām, n-tajiem brālēniem un māsicām. Un vēl man ir drusku skaidrāki daži jautājumi par islāmu. Un visu neskaidro var izskaidrot ar - tas ir labi veselībai vai pravietis Muhameds tā teica un viņš noteikti zināja, kas cilvēkiem labāk. Lūk tā.
Māsīca Eda vakar zīlēja kafijas biezumos un teica, ka redzot mani līgavas tērpā, bet turpat blakus ir arī kāds ļauns vīrietis, kas nav no ģimenes. Un vēl daudzi atvērti ceļi kā daudzas jaunas iespējas, bet pārmaiņas manā dzīvē notikšot ļoti lēni. Es, protams, tam neticu, bet interesanti tik un tā.
Vēl ietusēju ar krutu biznesa lēdiju, kura darbojas ortožu tirdzniecības lauciņā un plāno uzsākt ražotni, un ja mums nebūtu valodas barjera - mēs būtu labākās draudzenes.
Pabijām arī vairākās vietās, kurās bez īpašām atļaujām tikt nevar - tai skaitā attīrīšanas iekārtās, kur kalnu ūdeni savāc un novada visai pilsētai. |
|
|
