| Pazudusi tulkojumā |
[1. Jan 2011|19:44] |
Mutlu Yıllar (laimīgu Jaungadu turciski) jeb cejna we piroz be/ sersala we piroz be (kaut kas līdzīgs kurdu valodā).
Šodien ar Artjomu atskārtām, ka neesam neko ievēlējušies pusnaktī, bet nu - viss mums būs tāpat.
Patika man baptistu bīskapa Pētera Sproģa novēlējums: "Lai visiem iet labāk kā esat pelnījuši! Dēļ Kristus tā var notikt!"
Pa šo nedēļu esmu bijusi uz īstām turku svinībām, kur visi sēž uz grīdas un ēd. Un ēdiena ir tik daudz un viss tik garšīgs. Nu labi - tās bija sieviešu viesības - tur bija tikai sievietes - gan tādas, kuras smēķē virtuvē, gan tādas, kas staigā ar lakatiem, viena tikko dzemdējusi, viena gaida bēbīti - 18 gadīga meitene. Tur man iedeva arī rokās paturēt 1 nedēļu vecu zīdainīti (tik mazmazītiņš) - kā latvieti mani, protams, pārsteidza fakts, ka kāds ar tik mazu bēbīti vispār iet ārā no mājas, bet nu - te ir Turcija - te ir vīra brāļa sieva, kas palīdz, te ir māsa, te visi ir.
Tad pārējie bērni - kādi 5 gab. - sauca mani par ablu (vecāko māsu) un gribēja dikti ar mani spēlēties, bet jūs iedomāties nespējat, cik briesmīgi ir tas, ka es pat parunāties ar bērniem nevaru. Bet neko - mēs lēkājām, spēlējām bumbu un visādi citādi mani mocījām, bet man bija prieks būt ar viņiem un tapt pieņemtai.
Ir jāsāk strādāt, bet man absolūti negribas un grūti saprast, vai tas ir tikai slinkums, vai vēl kaut kas.
Visu laiku mans garīgais iet augšā vai lejā - tādu normālu stāvokli sasniegt nevaru. Šodien ir tāda sajūta kā filmā Lost in Translation. It kā jau orientējos vidē, drusku arī valodu saprotu, ir arī šādi tādi draugi, bet daudz ko no tā visa notiekošā var panest tikai ar daudz alkohola, kas atkal padara ļoti vāju, iekuļos daudz-nozīmīgās situācijās, atkal uznāk nomāktība un lielā skumja.
Šodien nodomāju, ka ko es te ņurdu un sevi žēloju - šis ir tieši tāds izaicinājums, kādu es sev gribēju. Ja es būtu aizbraukusi uz Vāciju vai Lihtenšteinu, tad kaut vai valodas dēļ viss būtu vienkāršāk, kaut arī tā būtu sevis laušana.
Vēl es gribu saprast, kāpēc cilvēki, kuri mani pazīst labi ja trīs dienas, saka, ka būtu labi, ja es varētu te palikt ilgāk par gadu. Vai tas ir apstiprinājums, kuru es gaidu, ka Turcija būs manas mājas vēl savus 5 gadus vai tā, vai tas ir kaut kāds spams, kam nevajadzētu vispār pievērst uzmanību. Un nē, tie, kas to saka, nav tikai vīrieši, kuri manī redz visu savu sapņu piepildījumu. Bet nu - jālūdz un jāskatās uzmanīgi.
Un jā, ir cilvēki, kuri nemāk dzīvot vienkārši. Ja nav problēmas, tad viņi tās rada, lai būtu drusku sarežģītāk viss. Tas par mani. |
|
|
