| Ar slapju lupatu pa seju |
[22. Mar 2010|23:41] |
Es atkal adu. :)
Māsa saka, ka es viņu nekaitinot trīs gadījumos - kad es lasu, kad es adu vai kad es taisu print screen-us (ekrānšāviņi vai kāds bija tas nenormāli oriģinālais latviskojums). Jo tad es esot aizņemta ar darāmo un nerunājot ar viņu.
Šodien beidzot izlasīju to interviju ar Robertu Ķīli 13. marta Sestdienā. Viņš uzskata, ka 20 gadu laikā 50% no šī brīža Latvijas apdzīvoto vietu būs izmirušas. Mans mīļākais citāts: "Kamēr katrs latvietis pēc kārtas uzkāpj uz grābekļa, paiet laiks." Un vēl viņš apgalvo, ka diemžēl "ir izpratne, ka mēs tā pa īstam neesam dabūjuši ar slapju lupatu pa seju."
Draugos atkal profilu un albūmiņus izčekoja maniakāls pielūdzējs. Sen vajadzēja, bet šodien beidzot nobloķēju. Mani no vienas puses netraucē, ka viņš tikai paskatās, bet bija laiks, kad viņš arī slimīgas vēstules rakstīja. Tālāk no trakajiem. Pati tāda.
Šodien atkal cītīgi izvingrojos. Tagad es domāju, kas tie ir par pārcilvēkiem, par kuriem man ārsts stāstīja - uz šuvju izņemšanu ierodas jau bez ortozes un bez kruķiem. Man tā šuvju izņemšana ir piektdien, bet es nestādos priekšā, ka es jau piektdien varēšu balstīties pilnībā uz operēto kāju. Bet tad jau redzēsim. |
|
|
