| Kad Augstākā Mīlestība palīdzēs |
[20. Dec 2009|11:58] |
Rakstniece Marina Kosteņecka par topošo grāmatu. Ļoti spēcīgi.
http://www.diena.lv/lat/politics/sestdiena/kad-augstaka-milestiba-palidzes
Komentārus nelasiet - tie sabojās noskaņu.
Jānis Rozenbergs
Svētdiena, 13. decembris (2009) 13:22
"Tas ir fantastiski, ko tagad uzzinu par saviem vecākiem un sevi!" Saviļņojums liek par sevi manīt — sarunas laikā balss nereti aizlūst, acīs sariešas asaras, tās nomaina smaids un mīļi smiekli. Rakstniece Marina Kosteņecka raksta jaunu grāmatu.
Vairāk nekā pirms 50 gadiem skaistā krievu valodā rakstītās tēva vēstules no spaidu darbu nometnēm Tālajos Ziemeļos atdzīvojas viņa meitas balsī. Rakstniece stāsta par tēva testamentu — vecāku vēstulēm, kas savulaik ceļojušas starp Vorkutu un Rīgu: "Vēstulēs izstaro tāda gara gaisma, kas nedrīkst piederēt tikai man. Nolēmu, ka rakstīšu grāmatu. Šajos tumšajos laikos gan Latvijā, gan Krievijā tā ir īpaši vajadzīga."
Desmit gadu Marinai Kosteņeckai tēvs bija vīrietis, kuru viņa redzēja tikai fotoportretā. Ar to viņa sarunājās, ar to spēlējās. "Vienu dienu es raudādama mammai prasīju: kur viņam kājiņas un rociņas? Mamma atbildēja, ka viņš tās ir noslēpis." Fotogrāfijai, ko man rāda rakstniece, stūri ir pazuduši, un seja redzama tikai daļēji — fotogrāfija ir tik ļoti lolota un mīļota, ka tik tikko vairs turas kopā. Gandrīz trīs mēnešus Marina Kosteņecka datorā pārrakstīja tēva no lēģera (PSRS pāraudzināšanas darba nometne) rakstītās vēstules viņas mātei. Līdz šim nav bijis drosmes un spēka tās lasīt, pirmoreiz tajās ieskatījusies pēc mātes nāves, bet tālāk nav tikusi.
"Divas reizes mans tēvs ir rakstījis testamentu. Viņš vēlējās, lai Marina uzzina, kāda bija tēva attieksme pret viņas māti un pašu Marinu. Un lai viņai nekad nebūtu jākaunas par savu tēvu." Pirmo testamentu viņš rakstīja vēl no ieslodzījuma, otro — Rīgas Onkoloģiskajā dispanserā, kad Marinai bija 16 gadu: "Kad Marina sasniegs pilngadību, lūdzu, atdod viņai mūsu vēstules." Mamma atdeva ne tikai tās. Arī veselu žūksni ar burtnīcām — tēva dienasgrāmatu, kādu viņš varēja rakstīt pēdējos apcietinājuma gados (pēc Staļina nāves gaiss "kļuva brīvāks"). "Kad pirmoreiz sāku lasīt vēstules, apdedzinājos. Sapratu, ka man nekad nebūs spēka tās izlasīt. Mazliet šim mantojumam reiz pieskāros, kad rakstīju grāmatu Lēti pārdodu savu klaunu. Tajā bija tāds stāsts Vēstules, kurā ir arī citāti no tēva un mātes vēstulēm. Bet tas bija pārāk sāpīgi. Man nebija spēka tās lasīt," stāsta Marina Kosteņecka.
Staļina mazdēls, gods un cieņa
Vēstules nav tikai Kosteņecku ģimenes stāsts, tajās atklājas patiesība par gulaga nometnēm un tolaik milzīgās valsts PSRS vēsture. Kad septembra sākumā rakstniece internetā izlasīja ziņu, ka Staļina mazdēls Jevgeņijs Džugašvili par vectēva goda un cieņas aizskaršanu iesūdzējis tiesā laikrakstu Novaja gazeta, viņa saprata: viņa rakstīs grāmatu, veltījumu visām viņas likteņa māsām un brāļiem — gulaga ieslodzīto pēctečiem. Tādā veidā viņa atbildēs Staļina mazdēlam. "Nevēlos, lai Krievijā atdzimtu staļinisms, no otras puses — man ir svarīgi, lai latvieši zina, ka mani krievu vecāki bija pateicīgi. Mans tēvs no izsūtījuma mācēja pateikt latvietei paldies, ka no bada nāves izglāba viņa bērnu. Tas ir simboliski."
Marinas Kosteņeckas tēvs Grigorijs Kosteņeckis, būdams augstas klases jurists, vācu okupācijas laikā Rīgā strādāja avīzē par korektoru. "Kaut kur jau bija jāstrādā, ģimene jāuztur," stāsta rakstniece. Viņš atteicās strādāt juridisku darbu okupācijas režīmā, lai nenodarītu pāri saviem tautiešiem. Atkāpjoties vācu karaspēks no Rīgas izveda dažādu profesiju cilvēkus, arī juristus. "Mamma brauca kopā ar tēvu. Viņi domāja, ka noteikti atgriezīsies, atstāja mantas pie paziņām, arī mammas klavieres, kas tagad stāv tepat otrā istabā." Sarkanā armija tēvu arestēja 16.jūlijā Vācijā tikai divas tramvaja pieturas pirms amerikāņu zonas. Māte, kura gaidīja bērnu, viena pati tika pamesta barakās. "Jūs visi aizbraucāt, es paliku viena pati barakā divas nedēļas…" Marina Kosteņecka citē savas mātes vēlāk rakstītu vēstuli tēvam. "Jūs visi aizbraucāt — patiesībā visus arestēja, bet, vēstules rakstot, bija jāatceras, ka tās lasīs cenzors."
Pēc šīm divām liktenīgajām nedēļām, kurās grūtniece bija pamesta iznīcībai, viņa nokļuva nometnē vieglas uzvedības sievietēm: "Es viņām stāstīju, ka vēl ir iespējams mainīt savu dzīvesveidu. Jūs esat tik inteliģenta — viena no sievietēm man sacīja. Viņas nesa man ābolus un burkānus, ko nu katra varēja." Marina Kosteņecka šodien ir pateicīga šīm sievietēm izpostītajā Vācijā, kuras viņas māti un reizē arī viņu mātes miesās pacienāja ar āboliem. Citādi bija ar padomju cilvēkiem, kas nedeva vietu pat uz saiņa pārpildītajā vilcienā uz Rīgu. Sievietei, kas gaidīja bērnu, bija jāsēž tamburā pie tualetes tikai tāpēc, ka viņas bērns noteikti neesot likumīgi radīts! "Padomju cilvēki bija modri un nosodīja mani, pirms vēl biju piedzimusi," atzīst Marina Kosteņecka. Pasaulē rakstniece nāca dažas dienas pēc tam, kad māte bija nokļuvusi atpakaļ Rīgā.
Marinas Kosteņeckas tēvu kā daudzus tolaik absolūti nevainīgus cilvēkus notiesāja uz 20 gadiem izsūtījumā — spaidu darba nometnēs par politisku darbību pret padomju varu. "Jau biju ieskaitīts kandidātos apbedīšanai tundrā, bet tad saņēmu Tavu vēstuli, uzzināju, ka man piedzimusi meita, tas mani piecēla kājās." Marina Kosteņecka lasa tēva vēstuli, viņas acīs ir asaras. Tomēr tās ātri pazūd, un viņa sāk aizkustinoši smieties par kādu citu tēva vēstuli: "Saki, vai viņa pati spēja izlasīt manu vēstuli? Laikam jau ne, bet es tik ļoti centos!" Tēvs no sirds centies rakstīt lieliem burtiem, bet pat šodien Marina Kosteņecka reizēm ņem talkā lupu, lai saburtotu jurista rokrakstu.
"Manu vecāku vēstulēs ir tāda gara gaisma! Viņi viens otram palīdzēja izturēt. Tēvs gara spēku smēlās, lasīdams mammas vēstules un visas gaišās domas izrakstīdams atsevišķā burtnīcā. Tās domas, ar kurām viņa spēcina tēvu, ir pasvītrotas ar zilu, bet tās, ar kurām viņš spēcina mammu, — ar sarkanu. Tas bija validols un nitroglicerīns viņa slimajai sirdij." Rakstnieces māte, būdama pianiste, savas sajūtas mēģināja izteikt ar mūzikas spēku: "Iedomājies, ka esmu pie klavierēm un ar mūziku Tev visu pastāstu. Ieklausies Šopēnā, ieklausies, es Tev tagad spēlēju šo sonāti. Tu taču dzirdi visu?" Marinas māte tēvam stāsta arī par meitas pirmajiem izteiktajiem vārdiem: "Cik žēl, ka Tu nepazīsti notis, es notīs uzrakstītu, ar kādu intonāciju viņa tos vārdus izrunā."
Uz daudzām mātes un tēva vēstulēm var ieraudzīt zilu zīmogu "Cenzors nr. 20". Pat uz tik intīmām vēstulēm, kurās sieva stāsta vīram, kā pārcietusi dzemdības. "Atceries, kādā stāvoklī es biju un joprojām esmu, kontrolējamā it visā. Iedomājies, ka Tu sēdi un raksti vēstuli cilvēkam, kas Tev ir bezgalīgi tuvs, dziļi intīmi tuvs, bet aiz muguras stāv pilnīgi svešs cilvēks, gan garīgi, gan citādi svešs, pat vairāk — naidīgs Tev. Un lasa to, ko Tu raksti vai gatavojies rakstīt. Tas ir lēģera cenzors. Tagad man ir vieglāk rakstīt, jo cenzors ir citā vietā un mani, tāpat kā es viņu, personīgi nepazīst. Iepriekš tas ne tuvu nebija šādi. Pie tā vēl pievieno bailes vispār, ka viens vai otrs Tevis rakstīts vārds vai izteiciens ne tā tiks iztulkots nometnes vadībā un tad var rasties smagas vai pat ļoti smagas sekas."
Vēstule tēva priekšniekam
"Tas bija liels šoks," Marina Kosteņecka saka par savu 10 gadu vecumā rakstīto vēstuli tēva priekšniekam uz darbu. "Iedomājieties, kaut kādam cilvēkēdājam es rakstu: "Es ceru, ka Jūs būsiet tik laipns un neatteiksiet manu lūgumu." (Smejas.) Kas tad ir adresāts? Cienījamais OLP priekšnieks. Tincināju mammu, kur tēvs strādā. Viņa man atbildēja — olpā. Toreiz nesapratu, bet šodien zinu, ko nozīmē šis saīsinājums (Otdel lagernogo podrazdeļenija). Piecus gadus gatavojos tēva priekšniekam rakstīt vēstuli, lai palaiž viņu mājās, bet mamma man neļāva. Tagad izlasu, ka mani vecāki nolēmuši — nu ir laiks rakstīt, jo ir parādījusies cerība, ka tēvs tiks palaists mājās. 1955.gada 8.oktobrī tēvs man raksta: "Mana mīļā Marinok, šodien beidzot sagaidīju no Tevis vēstuli, ar to arī vēstuli priekšniekam. Tagad darīšu visu, kas iespējams, un, ja Augstākā Mīlestība palīdzēs, tad, iespējams, tuvākajā laikā priekšnieks mani palaidīs pie Tevis. Bet pagaidām, manu mazulīt, vēl nevaru par to galvot. Par Tava prasījuma rezultātu uzzināšu šajās dienās un tad Tev noteikti paziņošu. Tā vai citādi atbilde viņam man jādod vēl šomēnes.""
Tā bija vēstule no pēdējās tēva nometinājuma vietas — lēģera norakstītajiem invalīdiem, kas atradās bijušajā klosterī uz ezera salas. Vecāki parūpējās, lai Marina notic, ka viņas vēstule tēta darba priekšniekam ir sasniegusi dzirdīgas ausis. 1955.gada 31.oktobrī Marinas tēvs atgriezās Rīgā.
"Esmu kādreiz mammai sacījusi — paņemsim klavieres un aizbrauksim pie tēta uz darbu pavisam! Man tas likās tik vienkārši: ja jau tēvs nevar pie mums atbraukt, jo viņš ir tik aizņemts darbā, paņemsim klavieres padusē un brauksim pie tēta, mūs tur gaida!" smejas Marina Kosteņecka. "Re, te es rakstīju atklātni… Tie izplūdušie burti ir mana asara! Mamma mani toreiz piespieda rakstīt tētim apsveikumu viņu kāzu dienā, bet es gribēju iet spēlēties! Un raudāju. Es nesapratu, kas tā par kāzu dienu, ļoti man tāda ir vajadzīga! Uzrakstīju: "Apsveicu Tevi kāzu dienā!" Tēvs rakstīja, cik viņš bijis laimīgs par šo apsveikumu. Bet ne mamma, ne tēvs nezināja, ka izplūdušie burti ir mana asara! To es tagad atceros!"
"Ļoti daudz ko uzzināju par tēvu. Es atceros, ka viņš no Vorkutas mums ar mammu sūtīja naudu, bet nezināju, kā viņš to nopelna. Viņš bija izcils jurists un daudziem politiski notiesātajiem palīdzēja samazināt piespriesto termiņu vai atbrīvot pavisam. Ja kāds "klients" tika atbrīvots vai termiņš saīsināts, viņš vēlēja samaksu par darbu nosūtīt ģimenei Rīgā. Naudu jau no nometnes nedrīkstēja sūtīt, tomēr, riskējot tikt no jauna sodīts, viņš pats meklēja apkārtceļus, kā to iedot ģimenei." Kā jau katram bērnam, arī Marinai Kosteņeckai bērnībā bija sapnis tikt pie sava riteņa. Tēvs krāja naudu arī tam. Kad mamma par naudu nopirka malku, tēvs sacīja — solījums Marinai jāpilda — un krāja atkal.
Kā abi vecāki izturēja šos baigos gadus? "Ar smaidu un prieku," Marina Kosteņecka ir pārliecināta. "Mana mamma pianiste sajūsmā raksta: "Gaļu mēs ar Marinočku nevaram nopirkt, tas mums par dārgu. Bet, Tu zini, es nopirku govs kāju. Vispirms spalvu nosvilināju, tad novilku ādu. Sacirtu gabalos, un sešas reizes iznāca kolosāls buljons. Tikai septīto reizi vajadzēja atdot sunim, jo pietrūka petrolejas plītiņai." Viņa to raksta tādā sajūsmā. "Cik mēs labi esam iekārtojušās!" Tēvs no lēģera sūtīja man savus jaunos kājautus (nometnē viņam tikai šo vienīgo reizi jaunus iedeva!) un, kaut kājas pašam sapampušas, teica, lai no tiem man pašuj naktskreklu."
Marinas Kosteņeckas tēvs visas viņas mātes sūtītās vēstules un savas dienasgrāmatas, kurās pārrakstījis arī savas vēstules mātei, glabāja ar lielu mīlestību. "Mamma sūtīja arī bildes, parasti divos eksemplāros, jo dažkārt kāda pa ceļam pazuda. Re, te bildē Marina — krieviete ar prievīti! Mamma ļoti centās mani saģērbt tēvam par prieku. Te šī šķipsniņa — tie ir mani mati, tiem jau pāri 60 gadiem!" Šī nav tikai ģimenes vēsture, bet visas tautas vēsture, uzskata rakstniece. Viņas tēvs ne vienu brīdi nav noliedzis tās šausmas, kas bijušas lēģeros, taču aiz visām briesmām stāv liela ticība Dievam, ko viņš vēstulēs dēvē par Augstāko Mīlestību. "Tie ir dokumenti, kas raksturo vēsturiskos procesus, cilvēku gara spēku. Ka var izturēt, ka var palikt par cilvēku. Un var atgriezties," pārliecināta Marina Kosteņecka.
Mācēt pateikt paldies
"Mamma nezināja, vai tēvs ir dzīvs vai nošauts. Katru nakti, kad gar logiem nobrauca kāda mašīna, viņa cēla mani ārā no gultiņas un spieda sev klāt, jo domāja, ka brauc viņai pakaļ. Kad man bija 11 mēnešu, kādā rītā pie mājas apstājās kravas mašīna un pie durvīm klauvēja, un jautāja, vai šeit dzīvo Kosteņecka. Tas bija latviešu vīrietis, kas atveda sveicienu no mana tēva. Viņam mašīnā bija kartupeļu maiss, miltu maiss, sviests, kāpostu maiss. Tā viss sākās ar latviešu starpniecību — mamma ar tēvu atrada viens otru. Kādā vēstulē tēvs no Vorkutas raksta: "Nezin kādēļ mani te visi vietējie sauc par vectēvu latvieti.""
Marina Kosteņecka vairākkārt uzsver, ka topošā grāmata ir domāta arī latviešiem no Latvijas krievietes, kuras tēvs pirms nāves pateicās latvietei, ka viņa no bada nāves izglābusi viņa bērnu. Tas ir simboliski. Viņš nevarēja mierīgi nomirt, kamēr nepateiks paldies visiem, kuri palīdzēja izdzīvot. "Mani pirmie vārdi, ko iemācījos latviski: "Lai Marina pagaršo, lai Marina paēd!" Šie vārdi piederēja mūsu kaimiņienei Bertai Ciriša kundzei, kura bija vienīgā, kas palīdzēja, kad ar mammu tik tikko izķepurojāmies no tīfa. Kluss klauvējiens vakaros pie durvīm, gādīgu roku pastiepta māla bļoda ar kartupeļu un zirņu biezeni, pārlietu ar cūkas speķi." Tēvs vēl no izsūtījuma, domādams, ka drīz mirs, atsūtīja Bertas kundzei vēstuli: "Atkal un atkal uzzinu no Jekaterinas Timofejevnas vēstulēm par Jūsu izcili labo, iejūtīgo dvēseli. Un, kam tāda dvēsele, tam dzīvei arī jābūt gaišai un labai. No visas sirds, cik tik manos spēkos un kā es māku, pateicos par Jūsu izcilo attieksmi pret maniem tuviniekiem un viņu bezgalīgo lutināšanu. Lai Dievs Jums atlīdzina par labestību!"
"Mans tēvs vēlēja, lai es zinu latviešu valodu tikpat labi, cik krievu valodu. Kad viņš atbrauca mājās, pirmais, ko vēlējās, — lai es viņam mācu latviešu valodu," stāsta rakstniece. Un iesmejas: "Kam te 1955.gadā bija vajadzīga latviešu valoda? Vienu frāzi viņš iemācījās ļoti ātri, brauca tramvajā un jautāja: vai jūs izkāpsiet nākošā pieturā? Vismaz tik daudz, ne tikai vienkārši "labdien" un "paldies". Arī tādi var būt krievi. Un to man ir svarīgi pateikt."
Viņiem viss vēl bija
Marina Kosteņecka man rāda telegrammu, kurā viņas tēvs paziņo, kad iebrauks Rīgas dzelzceļa stacijā. Viņas balss aizlūst, bet smaids no sejas nepazūd. "Skrēju pa peronu viņam pretī un saucu: tēti, tēti! Tēvs mani pacēla rokās un nesa līdz pat tramvajam. Kad es biju maziņa, mammai prasīju — lūdzu, uzraksti tētim un pasaki, lai atbrauc un paceļ mani opā. To opā es gaidīju desmit gadu, un tēvs to zināja no mammas vēstulēm." Tēvs viņai satikšanās brīdī uzdāvināja grāmatu par Robinsonu Krūzo. "Esi dzīvē tikpat uzstājīga un strādīga kā Robinsons Krūzo un Tu vienmēr un visur būsi uzvarētāja!" viņš ierakstījis grāmatā. Tēvs sapņoja, ka Marina kļūs par pianisti tāpat kā mamma, bet nenojauta, ka viņa vēstules vēlāk taps par mugurkaulu grāmatai.
"Man ir liels prieks, ka vecākiem, mums kopā viss vēl bija. Mans tēvs vēl nodzīvoja sešus gadus. Mums bija pilnvērtīga ģimene, jā, arī suns, ko mans tēvs sauca par dēliņu, un es par to biju ļoti greizsirdīga!" Marina Kosteņecka mīļi smaida. Viņi vēl paguva doties piknikā, lasīt sēnes, cept pīrāgus. Rakstnieces tēvs paguva piedzīvot, kā viņa uzrakstīja savu pirmo stāstu. "Mammai es to nerādīju, jo man bija bail, ka viņa pasmiesies, bet no tēva man nebija bail. Naktī pamodos mūsu vienistabas dzīvoklī un dzirdēju, ka mans tēvs jautā mātei: klausies, no kurienes viņai tāds čehovisks spēks?" Tēvs vēl paguva atpūsties sanatorijā Majoros, arī mammai nopirka ceļazīmi uz Cīrulīšiem, Marinu aizsūtīja uz pionieru nometni. "Pat tad, kad mana mamma un tēvs šķīrās uz dažām nedēļām (viens Rīgā, otrs Majoros), viņi viens otram rakstīja vēstules. Fantastiska mīlestība. Un nekas te nav izdomāts, neviena rakstniece to nevarētu sacerēt."
Atrazdamies izsūtījumā, tēvs meitu audzināja vēstulēs. Viņš rakstīja, lai mamma aiziet uz skolu un pārbauda, vai meita sev nepieraksta labās atzīmes, vai tiešām sekmes ir tik labas. "Es gribētu, lai viņa būtu godīga vienmēr un visur līdz galam. Lai pašuzupurēšanās ziņā viņa būtu tik godīga kā pirmie kristieši." Šodien Marina Kosteņecka bez kautrēšanās atzīst: "Redziet, es, tikai aizejot pensijā un izlasot šīs vēstules, uzzināju, ka esmu izpildījusi tēva vēlmi!"
Rītausma atnāk šodien
"Labi, ka es nesmēķēju, jo tad laikam būtu desmit paciņas pa dienu izkūpinājusi un man te istabā cirvi varētu pakārt. Stress bija milzīgs," par nepilniem trim mēnešiem, kuros pārrakstījusi vecāku vēstules, saka rakstniece. "Lasu, kā divu gadu vecumā esmu priecājusies par mājās pārnesto kilogramu cukura (mamma ar mani uz rokām bija palaista bez rindas un tikusi pie saldās laimes): "Dievišķā mīlestība man palīdzēja, un es kā ar vēja spārniem mājās atlidoju — dabūju kilogramu cukura. Mariņusja aizskrēja pie savām lellēm, satvēra savu Toļu un sacīja: Dieviņš mums atsūtīja cukuru!"" Marina Kosteņecka atzīstas, ka pēdējos mēnešos, par spīti ārstu aizliegumam, apēdusi vairākus kilogramus šokolādes konfekšu. "Es domāju, ka man jāpagūst saēsties visas tās konfektes, kas bērnībā man bija nozagtas," viņa piebilst ar saviļņojumu balsī.
"Kopš rakstu, es pat neskatos televīzijas ziņas, esmu pilnīgi atslēgusies no pasaules. Uz pastkasti noeju divreiz nedēļā, kaut man pasts pienāk katru dienu. Esmu tajā laikā, gribu paņemt to gaismu, kas ir vecāku vēstulēs, un aiznest to tautai. Esmu ieslodzījusi sevi ziloņkaula tornī, kur top mana grāmata. Kā bez ādas esmu dzīvojusi šos mēnešus. Es pat nepamanīju, kā lapas nokrita. Man palīdzēja konfektes, laba mūzika un abi mani kaķi." Marinas Kosteņeckas grāmata, ko viņa cer ieraudzīt izdotu viņas nākamajā dzimšanas dienā, būs ģimenes grāmata — vēstules, atmiņas, komentāri un pārdomas. "Līdzautori ir ļoti spēcīgi, abiem maniem vecākiem ir ļoti izkopta valoda. Tā būs spēka maize cilvēkiem. Vistumšākā stunda ir pirms rītausmas, rītausma ar šo grāmatu tagad ir manās mājās. Spēku man dod tas, ka varēšu reabilitēt savu tēvu vēstures priekšā. Tā nebūs sūrošanās, bet gan spēka zāles, kas mums palīdzēs izdzīvot."
Rakstniece Marina Kosteņecka atminas, ka tēvs mirdams viņai sacījis: tagad tu no manis kautrējies, bet pienāks laiks, kad tu ar mani leposies. "Jā, es skolas laikā kautrējos no viņa drēbēm — uz tām ar melnu krāsu bija uzrakstīts viņa lēģera numurs. Bet šodien tā diena, par ko tēvs man sacīja, ir pienākusi. |
|
|
