es esmu akmens, kas nesadrūp zem viņu kājām
es esmu klints, kas nekūst jūras siekalās.
un
es esmu tā kāja, kas samin akmeņus un ērkšķus
un čūskas un bezdievīgo galvas
es esmu tā jūra, kuras viļņi sagrauj klintis
aprijot mājas, dziesmas, pavardus un laimi.

esmu posts.
esmu klusums pēc tam.
man nav citu vārdu.
šobrīd es cīnos.
šodien ir diena pirms šausmām
domas netiek izteiktas skaļi.
naids netiek izsacīts tieši.
bez čūskas acīm un mēles
bet ar čūsku sirdī
indes pilnu asiņu straumēm
dzīslās.
viņi gaida mani.
TĀ VIŅI SAGAIDA MANI.
es jau tuvojos viņu elpai.
es jau tuvojos savai
pēdējai cīņas vietai.
my fucking last stand.
un, kad nebūs vairāk neviena vārda
ko pateikt, uzminēt, noklusēt
pienāks manas balss stunda.
es un viņi - čūskas un krauklis
abi nešķīstā kārtā dzimuši no tumsas
abi izvemj elli, abi iemieso elli
tikai, kurš no viņiem
aizies prom dzīvs?
kurš no viņiem vēlāk, kad ausīs rīts
bus tas, kas uzlasīs salauztos ieročus
un zeltu kā laupījumu sev?
kurš būs tas, kas netaupīs
savu tēraudu, lai izklatu asmeņus
jauniem zobeniem?

kara dziesma un vārdi, kas atklāti izsacīti pret manu līdzšinējo stāvokli, novērtējot tā problemātiskumu un iespējamos iznākumus. tāpat, ņemot vērā cilvēku ļauno saprātu un uz nezināšanu balstītiem spriedumiem izsacītu nepamatotu viedokli, attiecinu šo kara dzismu arī pret ikvienu dirsu, kas no sevis iztēlojas svarīgu putnu esam, bet patiesībā ir kandidāts uz cietuma kameras priekameitas statusu. uz priekšu, cīņā!