- 10/15/08 02:49 pm
-
Vēl man ir izteikts riebums iet uz ēstūžiem ar izlepušiem sievišķiem. Atceros vienreiz čilīpicā. Apsēžos, paņemo lēto picu, pasūtu pretīgo aldara alu (nekā cita tur nav). Sēž skuķis man pretī un davai pa to ēdienu grāmatiņu šiverēt, varētu padomāt, ka tā ir telefongrāmatas biezumā. Un rakājas, rakājas, īsti nezin kādu picu ņemt, vai tomēr salātus. Salāti it kā veselīgāki, bet pica garšīgāka. Atnāk oficiante, pasūtu viņai savu paiku. A skuķis man pretī beidzot izvēlējies salātus, tagad domā kādu dzērienu pasūtīt. Vai to tēju, vai šito tēju. Oficiante grozās, mīcās uz vietas, bet šī vēl nevar izvēlēties. Tad viņa pasaka oficiantei, ka pasūtīs vēlāk. Oficiante iet prom, pasper pāris soļu, bet šī viņu atkal apstādina, sauc atpakaļ, saka, ka ir izlēmusi. Bet ņehuja, karoče, tēju ar kartona lietussardziņu, vai zelta sietiņu. Jei bogu saķēru galvu, kopš tā laika neesmu ar to skuķi uz ēstūžiem gājis. Vēl bija viens radījums, kas pasūtīja salātus, un vienmēr prasīja tos piekoriģēt. Tad bez sīpoliem, tad bez krējuma, tad ar to, tad bez tā. Es nebrīnītos, ja oficiantes tajos salātos būtu saspļāvušas iekšā pēc tam.