- Viltus izdzīvošanas instinkti
- 11/16/06 11:57 pm
-
Izkāpju no sabiedriskā transporta un iegrimis mūzikas atskaņotāja skaņās pārvietojos cauri mežam mājas virzienā. A tur ceļa malā stāv kaut kāds busiņš un cik nu tumsā saskatāms pāris indivīdi izkāpuši ārā kādu no krūmiem aplaistīt. Eju garām, a man pienāk klāt kaut kāds sievišķis un slāvu valodā sāk dīkt, lai viņu glābjot, ka viņu izvarot taisoties. Īsāk sakot iet man līdz un saka, ka būs šmuce. Nepaiet ne 10 metri, kā no muguras sāk sekot 2 tipi un solīt, ka uz pārmaiņām vai nu man vai viņai tūlīt smadzenes izšķaidīšot. Atskan šāvienam līdzīgs troksnis. Manas smadzenes pagaidām vēl atrodas savā vietā un neviens orgāns nav bojāts, sievišķim tā pat. Izliekos, ka neko nezinu, un slāju tik tālāk. Katram sava āda tomēr tuvāka.
Aizdomīgie tipi pietuvojas tuvāk, vēljoprojām turpinot draudēt, skuķis ieķeras man elkonī. Viņi mēģina skuķi izraut, attaisnojoties, ka šī viņiem esot naudu parādā. Skuķis turpina dīkt kaut ko par varošanu, un ka nevēlas ar viņiem nekur doties. A manā virzienā tagad ir vērsts pistolei līdzīgs objekts, tumsā protams neko īpašu nevar saskatīt. Lai tā arī būtu bijusi ūdens pistole, kaut arī banāns, bet tomēr visa dūša saskrien papēžos un fantāziju varonība nomirst kopā ar vecās paaudzes supervaroņiem Betmenu un Spaidermenu. Kautkā to sievišķi viņi izrāva no mana elkoņa un ar varu aizvilka busiņa virzienā. Slāju vien tālāk, priecīgs, ka neesmu dabūjis pa purnu un visādi citādi vesels.
Nu protams, busiņs brauc man no muguras. Izliekos, ka nogriežos no ceļa vienas mājas virzienā. Busiņš vēl pabrauc brīdi man pakaļ, tad nogriežas un brauc prom.
Nu protams, tagad ar skaidru prātu paspriežot, tas viss ir bijis bulšits, gan jau, ka vienkārši gribēja man kabatas iztīrīt, tikai nez kāpēc to nedarīja. Bet nu mirkļa apjukums darīja savu. Tā kā pa purnu norauties pat tādā nostūrī kā pie manis var dabūt viens divi, pat nepamirkšķinot aci un nepaspējot izteikt vārdu savienojumu: Pointbiseriālā korelācija.