- Rūķi ir, rūķu nav
- 8/23/06 11:12 am
-
- Kā es viņu toreiz, tas tikai bija piedzīvojums. Es viņu saķēru aiz bārdas un ievilktu tumšā alas stūrī, un tad mums bija Tas. - Stāstīja vecais rūķis ar sirmo bārdu.
- Kas jums bija, kas jums bija, stāsti tālāk - gandrīz vai vienlaicīgi iesaucās apkārt sēdošie rūķi.
- Nu tad es novilku viņai drēbes. Patiesībā viņa plika izskatās ļoti līdzīga mums, nu ir pāris atšķirības, bet nu tās es jau esmu aizmirsis, sen tas notikās. - Sirmais rūķis turpināja stāstīt.
- Es arī gribētu redzēt pliku rūķeni, tas droši vien ir ļoti interesanti - iesaucās kāds no rūķa bara, viņu sauca par Drezmoru.
- Drezmor, aizej papēti alu zīmējumus, tur ir dažas plikas mātītes uzzīmētas - noņirgājās kāds no bara.
Visa ala burtiski drebēja no rūķu smiekliem. Zemo balsu tonalitātes ietekmē no alas griestiem nokrita pāris akmens bluķi, bet neviens tam nepievērsa uzmanību, tā bija ikdienišķa parādība.
- Kur es paliku, ā nu jā atcerējos, un tad mums bija tas - Turpināja vecais rūķis, noslaucīdams alus putas no ūsām. - Es gan īsti neatceros kā tas viss notikās, bet bija ļoti patīkami. Pēc tam es to mātīti vairs neredzēju, viņa kaut kur no manis noslēpās, un vairāk nerādījās acīs, varbūt kaut kur tumšajās alās vel joprojām slēpjas, kas to lai zin.
Mātītes rūķu sabiedrībā bija sastopamas reti. Bet ja arī bija, tad viņas sevišķi neatšķīrās no rūķu tēviņiem, viņas bija tik pat maziņas un ar tādu pašu bārdu. Iespējams, ka mātīšu arī bija daudz, bet visi viņas uzskatīja par tēviņiem, jo nespēja atšķirt. Bet to neviens nezināja, un tas patiesībā arī rūķus sevišķi neinteresēja. Tādējādi, nevainība rūķu tēviņu sabiedrībā bija bieža parādība un netika nosodīta. Tos, kuriem bija paveicies darīt To ar mātītēm visi apbrīnoja un uzskatīja par gudrākiem.
Vecais, sirmais vīrs bija beidzis savu runu, un to jau visi bija aizmirsuši, tagad tika runāts par otru mīļāko rūķu tēmu – rūķi jutās apdalīti. Elfiem bija maģija, Cilvēkiem bija lieli ķermeņi un veiklība, Orkiem bija neglītums un stulbums, bet rūķiem nebija nekā. Nu labi viņiem bija bārda un sīkstums, bet ar to bija par maz.
- Un kas pie tā vainīgs, es zinu kas pie tā ir vainīgs – Izsaucās Drezmors.
- Jā, jā, protams, Tolkiens pie visa ir vainīgs – Ar rūķiem tik netipisko ironiju atbildēja kāds no rūķiem.
Vārdu Tolkiens rūķi bija dzirdējuši no kāda iedzēruša elfa, un kopš tiem laikiem visas savas dzīves nelaimes uzvēla tieši viņam.
- Tolkiens ir mūs apdalījis, viņam vajadzēja piešķirt mums spēju lidot, tad mēs būtu līdzvērtīgi pārējām viduszemes tautām.
- Lidot, lidot?, Lidot!! – Vārdi pāršalca alu, tie ceļoja no mutes mutē, un ar katru brīdi kļuva arvien skaļāki.
- Jā, ejam pie Tolkiena un prasām, lai viņš piešķir mums spēju lidot
- Lidot!!!, Lidot!!!.
Šis nebija pirmais rūķu gājiens pie Tolkiena. Iepriekšējā gājienā viņi devās prasīt maģijas spējas. Tolkienu viņi toreiz, protams, neatrada, pēc neilgas pastaigas pa mežiem alkohola ietekme beidzās, un viņi devās mājās.
Aizdeguši lāpas un apgādājušies ar alu, rūķi devās ceļā. Viņi gāja skaļi un bravurīgi bļaustīdamies. Lielākā daļa no viņiem runāja par to, cik tas būtu brīnišķīgi, ja viņi varētu lidot.
- Lidot, lidot, lidot.
Pēc neilga laiciņa, precīzāk, pēc 2 stundām, rūķi secināja, ka viss alus ir beidzies. Lidot arī vairs tik ļoti negribējās.
- Iesim labāk mājās – Ierunājās Traklins.
- Mājas, mājas, mājas. – Iesaucās pārējie.
Bet bija tikai viena problēma. Viņi īsti nezināja kur atrodas, un pēc zvaigznēm orientēties arī nemācēja.
Pēc 2 stundu maldīšanās viņu skatam pavērās liela ūdenstilpne. Saule sāka līst ārā no jūras un apgaismot viduszemi. Bet saule nebija viena. Kopā ar viņu no ūdens sāka līst ārā visādi mošķi. Viņi klumburēja pa jūras krastu, grīļojās un izdvesa šausminošas skaņas. Tie nebija orki. Orki bija nedaudz izskatīgāki. Rūķi skatījās viņu virzienā, bet pagaidām neko neaizsāka.
- Ejam labāk prom, mājās ir labāk.- Nepaspēja Drezmors pateikt šos vārdus, kad visi mošķi, laikam saoduši rūķus, skriešus metās rūķu virzienā.
- Klope, klope, klope tas ir forši – Iesaucās rūķi, un izvilkuši savus kaujas cirvjus devās pretī naidniekiem.
Jūras mošķi nebija gatavojušies tādai pretestībai, ātri vien lielākā daļa no viņiem bija sacirsti gabalos un mētājās nedzīvi uz zemes. Tomēr rūķu prieki nebija ilgstoši.
Jūra sāka viļņoties. Virs ūdens parādījās liels astoņkājis. Nē, tas nebija astoņkājis, pēc astoņkāja izskatījās tikai šī radījuma galva. Radījums bija daudz lielāks, daudz lielāks.
-Ktulhu, Ktulhu, Ktulhu – Izdzīvojušie mošķi krita gar zemi un pazemīgi cilādamies izsauca šo vārdu.
Briesmīgais radījums norūcās, nostājās pilnā augumā. Kāds no rūķiem sadūšojās un meta savu kaujas cirvi radījuma virzienā. Tas pat neaizlidoja līdz pusceļam un nokrita zemē. Ktulhu izstaipījās, šoreiz norūcās 3 reizes un izkāpa ārā no ūdens. Kaut kas nogāja greizi, rūķi bija nokļuvuši Lavkrafta pasaulē.