Aiz raujošā rutīna

Fotoatskaite kārtējam izbraucienam
8/4/06 10:57 pm
Nedaudz pavizinājāmies ar vellopēdiem. Gabaliņš gan maz, bet dažādības pēc biju paķēris ziepjutrauku līdz.

Allažmuiža man patikās, tur bija vecas mājas, viss tāds sakopts un izmiris. Uz vecās sagruvušās baznīcas bija iemitinājies stārķis. Tuvāk dievam, tā teikt. Pats gan viņš tusēja otrā baznīcas pusē, vecāku pamests un vientuļš.

Ezernieku krasta kritenes. Rakstīts gan bija, ka ezers esot ļoti unikāls un brīnumains. Man gan tas likās tik pat brīnumains kā brīnumainā govs "Audumla" un brīnumainā zivs "Tjudvidmirs". Ūdensrijēju tā arī neredzējām, tas bija zem ūdens, un klusītiņām to laikam rija.

Pandas purvā auga sēne. Nez kāpēc tas purvs nosaukts pandām par godu. Laikam tas ir tik pat loģiski kā papardes nosaukt par "Parastajām strauspapardēm". Neesmu gan liels sēņu eksperts, bet manuprāt šī sēne piederēja pie kategorijas: Ēdama tikai vienu reizi mūžā.

Auga tur arī dzērveņi.

Zileņi ar. Pat nobrīnījos, domāju, ka mūsu vasara ar siltumnīcas efektu būs iznīcinājusi visas meža ogas un sēņus.

Černausku akmens. Tā arī nesapratu kāpēc Zaļkalns uz tā bija atstājis savu autogrāfu.

Černausku ozols. Pieskaitāms pie dižozolu kategorijas. Tajā iekšā mitinājās aizsargājamas skudras.

Lūk arī aizsargājamās skrudas. Tjipa parastās dārza melnās, tikai nedaudz spīdīgākas un ar trīs strīpām uz dibena. Laikam par spožajām skudrām tās sauca.

Mežmuižas avoti. Patiesībā jau ļoti smuki. Vieni no ievērojamākajiem iekš mūsu valsts. Apakšā tie satek dīķī un iegūsts bālu nokrāsu, pārkaļķojās, tā teikt.

Uz sēnītes aug bērzs. Pareizāk sakot, uz pusizjukušā restorāna "Sēnīte" jumta ir iekūņojies bērziņš. Šaubos, ka būs dzīvotājs.
1 comment Leave a comment

8/5/06 07:56 am
bumsis

Super!
Reply