- Turpmāk zaudējot prātu elpošu lēnāk.
- 6/27/06 09:50 pm
-
Mēs gājām nedaudz atstatus viens no otra pa ceļu, kuram bija nozaudēts sākums un gals. Varbūt tas arī bija mūžīgs aplis, kas to lai zin. Ik pa laikam saskatījāmies, bet nepārminām ne vārda. Apkārt bija tikai klusums un acu skatieni. Parasti klusums ir nomācošs, tas sāk džinkstēt ausīs un vedina uz sliktām domām, bet šis bija savādāks. Tas bija klusums, kuru var novērot tikai sapņos, sapņu klusums. Pat putni nečivināja, sapņos viņu nav, kamdēļ gan novirzīt savas domas uz kaut kādiem lidoņiem, kuru svarīgums ir tikai pastarpināts.
Labāk nepieskarties. Pieskāriens ir kā slimība, pietiek tikai nedaudz saskarties ar rokām, kā jau gribas vairāk. Saspiest roku stingrāk, pievilkt sev klāt, sajust kāpjošo elpas ritmu, iztēloties kas būs tālāk. Un tad sensenais instinktu dzinulis rada vēlēšanos izjust iekāres objektu no iekšpuses. Iekļūt pēc iespējas dziļāk, cik vien dziļi cilvēku ķermeņi to ir spējīgi izdarīt. Mirkļa burvība. Dažkārt neveikls pieskāriens sabiedriskajā transportā ir daudz uzbudinošāks par siekalainu skūpstīšanos alkohola reibumā.
Labāk nerunāt, neko jaunu tāpat nepateiksi.
- Čau
- Čau
- Baigi foršais laiks
- Aha foršs gan, saulīte spīd un rasa ir slapja.
- Es gribu zināt vai tu bērnībā gadījumā krūmos nedauzīji stikla pudeles. Tad vēl es gribu zināt vai tev patīk rāpties kokos un ar rokām pļavas vidū rakt bedri, lai aizraktos līdz ūdenim.
- Man arī patīk raut ārā no kājām mežrozīšu ērkšķus un klausīties kā ūdeņraža pārskābe izēd no pušuma netīrumus.
Tikai bezjēdzīga prāta atkailināšana, ir tak kaut kas jaukāks ko atkailināt.
Ko tikai nevar nolasīt no acu skatiena? Vakar no nejauša acu skatiena nolasīju 2 kilogramus ērkšķogu un vienu melnās elitas cigarešu bloku. Šodien toties salasīju vairākas vienības izmisuma, kas minās ar narcismu. Skaisti tā dažkārt, staigāt pa ielām un nolasīt sev barību vientulības mirkļiem.
- Tūlīt notiks kaut kas ļoti nelabs – Šos vārdus sadzirdot visas manas trīsas skraidīja pa kauliem. – Tas nav labi, tas galīgi nav labi, es atceros kā reiz....
Meitenes acu skatiens kļuva trauksmains, viņa aizmirsa par ceļu, aizmirsa par mani. Viņas acis šaudījās apkārt, meklējot kaut ko ļaunu, kaut ko briesmīgu. Skaisti iesauļots ķermenis, kura daiļumu no apkārtējās pasaules slēpa tikai divdaļīgs peldkostīms.
Ledus un sniegs klāj ceļu, nez no kurienes uzradies jūras krasts – aizsalis. Dvielis uzkrīt uz pleciem cenšoties saglābt kaut nedaudz ķermeņa siltumu. Varbūt var līdzēt silts pieskāriens?
- ... Es atceros kā reiz ar mani jau tā notika. Atceros biju maza un sēdēju tētim uz pleca un ļoti nobijos no zirnekļa tīkla istabas stūrī – Viņa runāja lēnītēm, skatoties man cauri. Toreiz arī bija līdzīgi.
- No kā Tu šoreiz nobijies ?!
- No sevis.
Atceros kā kādreiz piespiedām lukturus pie zoda un gājām pie spoguļa baidīties. Šausminošas sejas, kā briesmoņiem, kuri uzglūn no tumšiem stūriem, mīt zem gultas. Tādēļ pirms ejiet gulēt, pārliecinieties vai kājas nav pārkārušās pāri gultas malai – nograuzīs ķēmi tādi.
Paranormālas spējas mainīt laika apstākļus un pārvietoties telpā ? Vai varbūt vienkārši aukstums pieskārienā, aukstums izteiktajos vārdos.