October 28th, 2009

• Latentā metālista piezīmes
• 10/28/09 10:01 pm
• Ejot uz darbu cauri vecajiem kapiem sāku rakņāties kapos savās smadzenēs un mēģināt noskaidrot kādā veidā esmu nonācis līdz savai pašreizējai mūzikas gaumei. Ignorējot visus pārējos nemetāla un neroka mūzikas žanrus, ar kuriem dažkārt mēdzu aplaimot savas ausis, stāsts sanāk aptuveni šāds.
  
  Līdz desmit gadu vecumam klausījos rādio popsu, kā arī mēdzu iegādāties pa kādai kasetei. Manā kolekcijā bija tādi šedevri kā Vitauts Nenišķis, Roberts Gobziņš, east17 (šī, starp citu, bija pirmā kasete ko iegādājos pa savējo sūri un grūti krāto kabatas naudu, pārējo naudiņu tērēju žilitona kārtridžām), un visādas superhītu izlases. Pārvācoties uz citu dzīvokli un iepazīstoties ar tā kraja aborigēniem nekas cits neatlika kā iemīlēt Nirvanu un Sektor gaza. Tas bija tā laika modes kliedziens. Staigājām apkārt ģērbušies kedās un citējot visādas Hoja (Sektor gaza vokālista) rupeklības.
  
  ģefki v ozere kupaļis
  huj rezinovij našļi
  celij deņ oņi jebaļis
  Daže v školu ņepošļi.
  
  Sākumā manai netrennētajai ausij Nirvanas akodri izklausījās kā pilnīga kakofonija, bet nu protams pieradu. Pārrakstīju Nirvanas kasetes, sēdēju mājās, uzgriezis mazo tizlo magnetafonu uz visskaļāko un ķēru kaifu. Aborigēnu gaumei attīstoties, tiku iepazīstināts ar Metaļiku, nedaudz vēlāk ar Megadesu. Mēs gan atzinām tikai black albūmu, pārējais viss šķita pārāk nesaprotams un smags.
  
  Nedaudz vēlāk matainie cilvēki sāka parādīties arī manā izglītības iestādē. Viens klasesbiedrs man pārrakstīja Helloweenu un Blind Guardianu. Pateicoties šīm abām divām grupām uz kādiem 2 gadiem kļuvu par absolūtu Power metāla fanu. Ja Metaļikas trešīgais skanējums bija tikai tāds pārejas posms, tad powers rāva man iekšas laukā un karināja tās kokos. Gadi gāja, dabūju veselu kaudzi ar kasetēm. Iepazinos ar heviku Iron Maiden izpildījumā, Sepulturas aborigēniskajiem ritmiem, Deiva Musteina griezīgo balsi, visādiem sleijeriem, Manowāriem, un vēl veselu kaudzi ar muzikantiem kuru nosaukumus nemaz nezināju, vienkārši kruķīju pa labi pa kreisi, galvenais, ka metāls. Pēc tam pats sāku iegādāties nelicencētos latgalītes un centraļkas diskus. Trends Reznors pēc 10 reižu sevis piespiešanas sāka griezt savus industriālos NIN ritmus, Tarja no Nightwish vokalizēja švakajās datora tumbiņās, Paradise lost klusībā grieza vēnā.
  
  Sanāca nedaudz apstāties pie doom metāla, tā tāda nedaudz depresīva fāze. Nepārtraukti klausījos visādus Tiamātus, Theatre of tragedy, Katatonijas, Dying braidus, Anathēmas un citas vēnu griežšanas mūzikas. Vienu dienu vienkārši ņēmu un atmetu (protams, tagad ik pa brīdim klausos, bet nepārspīlēju) Psihi tomēr sapisa. Pēc tam sekoja aizraušanās ar Folkmetālu, visādi Skycladi, Skyforgeri, Thyrfingi, Vintersonfi un Fintroļi. Pa vidu bija kaunpilna Craddle of filth un Dimmu borger mīlestība, bet tā arī vēljoprojām blackmetālu nemīlu, kaut kā manai ausij pa prastu un trulu (Es domāju nopietnu blekmetālu nevis šīs iepriekš minētās grupas) Vienu brīdi biju uzkāpis uz melodesas. Dark tranquility, Children of bodom, In Flames un tamlīdzīgi radījumu dricelēja tumbiņās. Vēljoprojām nespēju pārvārīt Kanibāļu līķus, Six feet under, Deicide un visus pārējos brutālos desņikus, kaut kā nevelk un viss.
  
  Un tad parādījās viena grupele, kura man atklāja nenormāli kruto Progmetāla pasauli, šo grupu sauca Ayreon, dēļ viņas esmu iemīlējs un vēljoprojām mīlu Opethu, Ihshanu, Tyru, Dana Swano projektus, Dream theater, atheist, cynic, pat mūsu pašu Neglected fields (Tas protams ir diskutējams jautājums vai tehnisko desu var pieskaitīt pie proga, bet nu tas tā) utt utml. Karoče tagad ja arī meklēju kādu mūziku, tad cenšos atrast dajebkādu vai nu progresiju vai arī tehniskās desas elementiem. Ā un pa vidu vēl eksperimentējos ar Avant-garde metāla projektiem, bet nu tie pavilka tikai nedaudz. Visādi Solefaldi, Sighi, Ulveri, Kekali un tamu padobniji. Nezinu kāds būs nākamais solis, tā vien šķiet, ka jāpamet viss un jāpievēršas džezam, ir tikai problēma, ka nevella no tā nejēdzu.
• 31 commentsLeave a comment