March 13th, 2009

• Būt par idiotu ir vienkārši
• 3/13/09 06:15 pm
• Nopirku lasāmlampiņu. Kā jau praktiskais latvietis izdomāju pats piestiprināt. Sienā jau caurums izurbts, atliek tikai pieskrūvēt. Hm, bet vai vads gadījumā nav par īsu. Vot nevar tā uz sitiena izmērīt. Davai iespraudīšu vadu rozetē un ar otru galu pamērīšu, protams nepieskaroties vada galam. Aha, vada galam nepieskāros, bet vadi savā starpā saskārās gan. Dzirksteles pa gaisu, kompī spēlējošais Mōtorheads uzreiz apklust. Laikam nomiruši korķi, nodomāju. Kaut kur redzerves korķi mētājās. Aizeju paņemu, izmēģinu vienu korķi, otru, huj, nekas nestrādā. Bet ārā pamazām sāk satumst, un šķiltavām gāze beigties. Šķiltavas ir mans vienīgais portatīvais gaismas avots. Ar sasvīdušām rokām gramstos pa elektrības skapi, tumsa ņehuja redzēt nevar. Pirksti no sviedriem slapji. Viena neveikla kustība un dzirksteles acu priekšā, roka sāk drebināties. Kā nojaušat dzīvs paliku, tiku cauri tikai ar pārbīli un trīcošu roku.
  
  Nu bitīt matos, dodos uz tuvējo bodi pakaļ jauniem drošinātājiem, nopērku, ieskrūvēju, huju, nestrādā. Tuvojas nervu sabrukums. Vārds "bļēģ" manā leksikā parādās arvien biežāk. Kauns atzīties, bet mans tēvs pēc izglītības elektriķis, zvanu šim. Šis saka, davai santīmu drošinātāja kalpakā iebāz. Es davai, ņehuja nestrādā tā pat. Mainu tur viņus vietā, lieku iekšā to vienu propku te otru. Nu pizģec nodomāju, dzīvošu bez elektrības, modernā cilvēka traģēdija. Bet pēkšņi kaut kādas mahinācijas rezultātā, hlabis, un elektrība visās istabās. Tagad dzeru alu, rakstu cibā un aiz prieka smaidu. Tikai roka nedaudz trīc, 220v nav cilvēka draugs.
• 19 commentsLeave a comment