Aiz raujošā rutīna
Aiz raujošā rutīna
Aiz raujošā rutīna - June 11th, 2008
June 11th, 2008
- Ķermeņa valoda
- 6/11/08 11:03 am
- Skatoties šorīt Godamaņa runu atcerējos kādreiz studētās saskarsmes psiholoģijas zinības, nodaļu par ķermeņa valodu. Interesanti pavērot kā Godmanis ik pa laikam, it kā netīšām pieliek roku priekšā mutei. Ja pareiz atceros, tad šis žests bija skaidrojams ar meliem. Cilvēks melojot, neapzināti pieliek roku priekšā mutei, it kā nevēlēdamies to teikt. Interesanti, ka viņš to nedara visu laiku, bet tikai runājot par atsevišķām tēmām.
Būs jānopērk kāda grāmatiņa par ķermeņa valodu un jāpaanalizē mūsu politiķi un citi sabiedriskie darbinieki.
-
20 commentsLeave a comment
- 6/11/08 11:35 am
- Atcerējos, ka uz brīdi Onkuļa megaprojektu mix.lv sauca mixx.lv. Iztēlojos kā viņš saviem draugiem un paziņām stāstīja par savu veikumu. Nu tā, es esmu izveidojis pilsoniskās žurnālistikas projektu, to Tu vari atrast adresē miksks elvē. Un visi 500 metru radiusā dislocētie kaķi pagrieza ausis Onkuļa virzienā.
-
0 commentsLeave a comment
- Grēku plūdi 2
- 6/11/08 10:47 pm
- Mēs lidojām sadevušies rokās pāri kalniem jūrām un mežiem. Patiesībā lidoja tikai viņa, es planēju viņai līdzi. Ja es neturētos aiz viņas rokas, tad jau sen būtu nokritis zemē kā akmens. Interesants teiciens "Nokrist zemē", cilvēki vairs sen nekrīt zemē, viņi krīt uz asfalta, uz betona, uz koka grīdas un uz bruģa. Krišana uz zemes nav nemaz tik sāpīga. Zeme ir mīksta un patīkama. Man pat dažkārt patīk nokrist zemē un pagulēt uz tās kādu laiku, it sevišķi ja uz zemes ir sniegs vai zāle, un tā.
Bet nu jā, mēs lidojām kopā ar viņu. Es vairākkārt biju mēģinājis ar viņu sarunāties, bet nesekmīgi, viņa tikai klusēja. Es biju pateicīgs par savas dzīvības izglābšanu, man bija paveicies. Citiem gan tik ļoti nepaveicās. Mēs lidojām pāri pilsētai un es atkal ieraudzīju tos. Mēs tos saucām par kalmāriem, tie gluži nebija kalmāri, jo bija simtiem reižu lielāki par mūsu pārtikā lietojamajiem, bet zināma līdzība tomēr pastāvēja. Kādā jaukā vasaras dienā kalmāri vienkārši parādījās un sāka ēst visas dzīvās radības, kas apdzīvoja planētu Zeme. Cilvēku ieroči pret tiem bija bezspēcīgi. Kaut arī šāviņi nodarīja tiem bojājumus, pāris minūšu laikā visas ievainotās daļas reģenerējās, un kalmāri turpināja maltīti. Nebija kur slēpties nebija kur mukt, kalmāri spēja saost cilvēkus no liela attāluma un ar saviem spēcīgajiem staipekļiem izvikt tos pat no dziļākajām slēptuvēm. Cilvēce bija nolemta bojāejai.
Viņa izglāba mani no kalmāra nagiem, pareizāk sakot staipēkļa, kad tas jau gatavojās mani notiesāt. Es aizmirsu pateikt, ka viņa nav gluži cilvēks. Viņai ir līdzīga ķermeņa uzbūve. Es pat nezinu vai viņa ir sieviešu dzimtas pārstāve, es tā nospriedu, jo šai būtnei ir kas līdzīgs gariem matiem. Bet tam nav nozīmes, es esmu glābts. Tas ir pats svarīgākais.
Es ieraudzīju kaut ko īpatnēju, vēl viena tāda pati būtne kā mana glābēja, lidoja netālu no mums, pie rokas turot cilvēku. Varbūt vēl viss nav galā, varbūt ir izglābti daudzi cilvēki, varbūt kāds mans radinieks vai paziņa ir starp viņiem. Cerība, cerība. Mēs aizlidojām līdz meža ielokam, grūti teikt, uzmetot paviršu skatienu, manuprāt tur bija aptuveni 1000 cilvēku un tik pat daudz šo īpatnējo būtņu. Kalmārus es nekur neredzēju. Netālu no cilvēkiem bija dažādi dzīvnieki, kas jau bija paspējuši saplēsties savā starpā, daļa no viņiem jau bija aizmukuši projām.
Mēs piezemējāmies, viņa atlaida manu roku, un jau grasījās atkal lidot prom. Bet es saķēru viņas roku un turēju to, man ļoti gribējās pateikties par glābiņu. Viņa tikai uzmeta man neizteiksmīgu skatienu un mēģināja lidot vēlreiz, bet es turēju viņas roku. Tad viņa paskatījās uz mani vēlreiz un no šī skatiena es apreibu un nokritu zemē. Jā, šoreiz es nokritu zālē un tas nebūt nebija sāpīgi. Viņa manā galvā telepātiski bija iedēstījusi informāciju, kas radikāli mainīja manus uzskatus par glābēju patieso dabu.
Glābēji un kalmāri zemi ir apmeklējuši jau iepriekš. Viņi lido cauri visai plašajai galaktikai un meklē dzīvības formām piemērotas planētas. Ja kādu atrod, tad iedēsta tajā dzīvības sēklu un novēro kādas dzīvības formas radīsies. Šis nebūt nav zinātnisks pētījums. Metolitāņu (cilvēku mēlē tas skanētu aptuveni šādi) karavīriem ir nepieciešama barība. Tad nu ik pa brīdim karavīri iegriežas fermu planētās, no kurām viena nr 4820 ir planēta Zeme un pēc kārtīgas maltītes turpina savus kosmosa ceļojumus. Nākamais apmeklējums, ja nenotiks neviens neparedzēts starpgadījums, tiek plānots pēc aptuveni 10 000 gadiem.
-
2 commentsLeave a comment
Powered by Sviesta Ciba