October 4th, 2007

• Vakara nepasaciņa
• 10/4/07 09:54 pm
• Reiz sensenos laikos pļavu ielenkts pastāvēja neliels priežu puduris, kuru tā iemītnieki mēdza saukt par mežu. Mežs bija patiesi maziņš, tajā pietika vietas tikai pāris zvēriem. Šie daži zvēri tad nu arī ir pasakas galvenie varoņi. Mežā dzīvoja lapsa kūmiņš. Kā jau pienākas lapsai, viņa pēc dabas bija ļoti viltīga un ruda. Savas dzīves laikā lapsa bija paspējusi piešmaukt praktiski visus meža iemītniekus, vienīgais izņēmums bija zaķis. Kamdēļ zaķis netika piešmaukts par to nedaudz vēlāk. Mežā dzīvoja arī lācis, viņš gan nebija gluži stereotipisks, jo pēc dabas nebija drosmīgs, varētu pat teikt, ka lācis bija gļēvs. Viņš izvairījās no visām konfliktsituācijām un pie mazākajiem draudiem ielīda savā migā, kur sūkāja ķepu. Mežā klīda baumas, ka lācis patiesībā ir homoseksuālis, bet ņemot vērā to, ka viņš bija vienīgais lāču dzimtas pārstāvis mežā, šo apgalvojumu bija ļoti grūti pārbaudīt. Tad vēl, protams, bija zaķis, kurš pēc dabas bija ļoti agresīvs un mēdza sist pārējos meža zvērus, arī lāci. Visiem zināms, ka zaķi nemēdz būt agresīvi, bet šis bija izņēmums. Viņam jaunības dienās bija gadījies ar galvu ietriekties kādā priedē, un kopš tā brīža uzvedās nedaudz neadekvāti. Meža zvēri neapšaubīja zaķa autoritāti, jo šis bija vienīgais zaķu dzimtas pārstāvis, ko viņi bija redzējuši, un neviens pat nenojauta, ka visur citur zaķi ir bailīgi un tiek uzskatīti par labu maltīti. Mežā bija arī ezis, bet viņš bija garlaicīgs un nekomunikabls, un pat varētu teikt, ka nav pieminēšanas vērts. Un vispār, viņš bija mežonis, jo savas dzīves laikā nebija pārminis ar pārējiem meža iedzīvotājiem ne vārda. Klīda baumas, ka viņš īstenībā nemaz neprot runāt, un zem viņa adatām slēpjas kaut kas līdzīgs žurkai. Kādreiz mežā mitinājās arī žurka, bet nu vairs nemitinās, viņa tagad dzīvo pie cilvēkiem un ēd atkritumus. Mežā mitinājās arī cilvēks, bet tā kā viņš nebija sava mūža laikā ne reizi redzējis sev līdzīgu radījumu, tad pārējie meža iemītnieki viņam iestāstīja, ka viņš patiesībā esot vāvere. Cilvēks tad arī dzīvoja dobumā, grauza riekstus un kaltēja sēnes.
  
  Lapsa mēdza draudzēties ar zaķi, jo tādējādi jutās drošāk. Ar zaķi vispār bija labāk draudzēties, pretējā gadījumā tas varēja iekost ķepā, iebadīt vai arī iepļaukāt ar ausīm, zaķis bija nežēlīgs.(Ar trakajiem labāk pa labam, it sevišķi, ja tie ir zaķi) Ezis mēdza nākt ciemos pie lāča, bet lācis no viņa baidījās tādēļ nenāca laukā no migas. Tā arī viņiem nekāda draudzība nesanāca.(Nevajag baidīties no citādākajiem, varbūt Jūs varat viens otru papildināt) Bet cilvēks vāca ziemai riekstus un ignorēja pārējos meža iemītniekus. Cilvēkam bija fantāzija, viņš vēlējās sastapt kādu pretējā dzimuma vāveri. Cilvēks gan nezināja, ko tad darīs, bet viņam šķita, ka tas varētu būt forši.(Dažkārt tas ko tu vēlies ir saucams citos vārdos). Cilvēks reiz arī satika vāveri, vismaz viņš domāja, ka tā ir vāvere. Vāvere izkliedza vārdu: „Ekshibicionists” un aizlaidās. Cilvēks tā arī nekad neuzzināja šī vārda nozīmi. Lapsa ar zaķi reiz piekāva lāci, lācim gan nesāpēja, bet viņš jutās morāli aizvainots un savā migā pavadīja visu atlikušo vasaru un tad vēl ziemu. Zaķis jutās varonīgs. (Tavi sasniegumi dažkārt ir tikai ilūzija). Seksa mežā nebija, jo stāties starpsugu sakaros bija stingri aizliegts. Klīda baumas, ka lācis ar ezi šo likumu ir pārkāpuši, bet cilvēks, būdams visviedākā meža vāvere paskaidroja, ka tas nav fizioloģiski iespējams. Zaķis nesaprata vārda „fizioloģiski” nozīmi un tādēļ piekāva cilvēku. Cilvēkam gan nesāpēja, bet viņš aiz cieņas pret zaķi ielīda dobumā un skuma pēc vāveres atgriežšanās.
  
  Un vispār šai pasakai nav nekādas morāles un jēgas, kāda gan jēga var būt šādā mazā pudurī, ko tā iemītnieki sauc par mežu. Meža iemītnieki savā starpā vērpa dažādas afēras un mēļoja dažādas klačas līdz brīdim, kad mežu izcirta un tagad tā vietā slejas mikrorajons. Par zvēru likteni nekas nav zināms, bet kas to zin, varbūt viņi sev atrada citu puduri, kuru saukt par mežu.
• 3 commentsLeave a comment