Aiz raujošā rutīna
Aiz raujošā rutīna
Aiz raujošā rutīna - July 10th, 2007
July 10th, 2007
- Pūķis, kura nav
- 7/10/07 04:07 pm
- Zēns šķita apņēmības pilns. Katra kustība viņu pietuvināja mērķim, vienīgajam mērķim, kuram šajā situācijā bija vismaz kaut kāda nozīme. Vēl viens solis, pietupiens, atvēziens un viņš to izdarīs. Vienreiz un pa visiem laikiem. Viņi visi sapratīs, bet tad jau būs par vēlu.
Man bija tikai viens draugs un tas pats nevēlējās atzīt savu eksistenci. Es viņu saucu par pūķi, kura nav. Labi, meloju, sākotnēji nosaucu viņu vienkārši par pūķi, titulu „kura nav” viņš izdomāja pats, un lika saukt sevi tikai šādā vārdā. Dažkārt vakaros, kad mājasdarbi jau bija izpildīti, es ar viņu sarunājos. Pūķis nebija labs sarunu biedrs, viņš vienmēr izklausījās nelaimīgs, un ik reizi, kad viņu uzrunāju klusītiņām nošņācās. Mans draugs nevēlējās būt. „Laimīgs es esmu tikai brīžos, kad Tu mani aizmirsti”, Viņš man vienmēr atgādināja. „Kad Tu ar mani runā, tas man liek apzināties savu niecību, nepilnīgo eksistenci un bezcerīgo nākotni”.
Es biju pārāk šaura mājvieta pūķim, manī viņš nevarēja izplest spārnus, elpot uguni un darīt citas pūķiem raksturīgās lietas. Bet ko gan es varēju iesākt, biju pūķi izdomājis, un nu viņš mita manī, gribējām mēs to abi vai nē.
Zēns pieliecās, un nemaz nepaskatoties pacēla no zemes akmeni. Akmens izskatījās gluži parasts, daudzi cilvēki to droši vien bija mīdījuši neskaitāmas reizes, nemaz neapzinoties, ka tas vispār pastāv. Cilvēki žēlo tikai tos akmeņus, no kuriem paši kaut ko izveidojuši – pieminekļus, piemēram, vai kaklā karekļus.
Pūķis klusībā mani vēroja, es nezinu vai viņš atbalstīja manu rīcību, visticamāk viņam bija vienalga. Dažkārt man no pūķa bija kauns, viņš tak redzēja visu caur manām acīm, visus tos neveiklos manas dzīves momentus, visas sāpes un vilšanās. „Pūķi, palīdzi man lidot, tad arī Tu pacelsies no zemes”
Saldumu veikala skatlogs sabira smalkās stikla lauskās. Daži cilvēki ar nicīgu skatienu aplūkoja zēnu, bet lielākā daļa vienkārši gāja garām it kā nekas nebūtu noticis. „Jūs neko nesaprotat, bonbongas pienākas visiem bērniem, nevis tikai tiem, kuru vecākiem ir naudiņa”, zēns iekliedzās cik skaļi vien spēdams. Pūķis, kura nav klusi nopūtās.
-
5 commentsLeave a comment
Powered by Sviesta Ciba