Saņēmu no Roņu Jāņa uzaicinājumu kopā ar alpīnistiem pakāpelēt pa ledus sienu. Tas ir pie Abavas upes, tāda graviņa kur saule neiespīd, kur pār desmit metrīgu iezi vasarā tek tērcīte, bet ziemā veidojas desmitmetrīgs ledus kritums. Mūsdienu jaunatne nemaz nav kūtra un degradējusies. Par to liecināja diezgan liels bars distanču slēpotāju, kas mums padragāja garām pa aizsalušo upi, kā ari grupiņa vnk tūristu, kas baudīja pavasarīgo dienu pie dabas un garām brienot sajūsmināti bildēja dullo bariņu, kas uz maiņām ložņāja augšā lejā pa ledus blāķi, ik pa laikam kādam nobrēcoties "LEDUS!!", kad paliels izrauts ledus gabals nobira lejā un neļūdīgi pēc visiem mērfoloģijas likumiem trāpīja kādam pa ķiveri, vai zemē iespraustu ledus cirtni.
Ari es divreiz probēju uzsperties augšā. No malas jau izskatās vienkārši (kā tas ari ir, tipa) - tev ir dzelkšņi pie zābakiem, katrā rokā pa ledus cirtnim - tātad katrā ekstremitātē pa ledū iecērtamiem nagiem, tad nu tik speries augšā. Patiesībā tomēr ir savi knifi, kuri padara šo uzdevumu vienkāršāku. Pirmais no tiem ir vienkāršs - vienmēr saglabāt trīs atbalsta punktus, tb pārvietot tikai vienu ekstremitāti, kamēr uz pārējām trim balstīties. Tālāk jau ir jāiemanās pareizā lenķī iespert pa to ledus sienu, lai dzelkšņa priekšējie zobi smuki iekožas un tu spētu uz tās kājas ari likt svaru. Tas man bija klupšanas akmens, bez dzegas, ko izcirtis kāds cits kāpējs nespēju dabūt pietiekoši stabilu pozīciju un daļu sava svara uzkraut kājām. Vēl par ledus cirtņiem. Ari tur nav tik vienkārši, lai cirtnis neslīdētu ārā, šamajā karāties vaig vetikāli uz leju, vai pat vilkt tuvāk sienai, tad šams esot stabilāks. Kā ari bija nepierasti un grūti, ka kāpjot tev ir jākarājas vertikālā kātā, nevis var ieķerties dzegā vai tamlīdzīgi. Nu tā. Nevienu reizi tā ari līdz pašai augšai netiku. Vislielākais klupšanas akmens bija darbs ar kājām. Tā kā nespēju uzlikt svaru uz kājām, sāku pievilkties ar rokām, bet tās man tādas vārgas un pienāca brīdis, ka rokas tā pagura, ka nespēju pat iecirst tālāk ledus cirtni, kur nu vēl līdz šamam uzvilkt savu kuslo ķermeni. Noteikti, ka man bija vēl daudz tehnisku kļūdu līdzsvarā, ko varētu uzkačāt vnk rāpjoties pa sienu, kā ari citas grupas istruktors izteicās, ka es pa daudz izstiepjoties, tb zemāk jācērt ledus cirtnis, tad esot vieglāk, mēģināju - nesanāca :).
Bet nu katrā ziņā diena bija interesanta, šodien var just, kuri muskulīši būtu vairāk jātrennē. Varbūt nākamo reizi, kad būs izdeviba, ko tādu noprobēt, ies jau labāk.
