![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
mikijpele atdeva mašīnas atslēgas. Eju meklēt. 12. Novembris 2008
Aizvakar saņēmos aizcilpot līdz grāmatnīcai un nopirku Endera Spēli, par kuru man frendlistē bija pietiekoši liels hajs. Nupatkā grāmatiņu beidzu lasīt.
Visupirms par kvalitāti. Grāmatiņa mīkstajos vākos ar manai acij tīkamu dizainu un patīkami racionālu lapu aizpildījumu (tracina grāmatas, kur trīscentrimetrīgu baltu malu ieskāvumā no katras lapas skumīgi pretī raugās nabadzīgs teksta četrstūrītis). Sējuma kvalitāte, par kuru nesen bija diskusija, šķiet pat ļoti apmierinoša. Pārāk saudzīgs lasītājs neesmu, grāmatiņa kopā turas braši, atšķirībā no Le Gvinas 'Vistālākais krasts', kura izjuka, kad vēl nebiju pusē tikusi. Visā tekstā uzgāju tikai vienu acīslecošu kļūdu, kas bija viens ne pārāk garš, jancīgs, neloģisks teikums. Vēl vienā vietā virsraksts bija lapas apakšā, bet nu neviens no mums tak nav perfekts, vai ne.
Par stāsta saturu. Pēc pirmajām pārdesmit lapām šķita, ka būs tādas pašas ziepes, kas Hessem bija iekš 'Stikla pērlīšu spēles' un kamdēļ To grāmatu es veikli nozūmēju tālākajā plauktā. Tas ir galvenā varoņa attīstības un psiholoģiskā tēla izaugsmes attēlojums. Garlaicīgs, paredzams, nepārtraukti augšupejošs, nepietiekoši argumentētas un izskaidrotas bailes no kaut kā mistiska (zināšanas, gudrība, ietekme, vara utt), neparedzamu pavērsienu trūkums. Taču par spīti tam, ka šis tēla izaugsmes attainojums visas grāmatas laikā palika nemainīgs, autoram ir veiksmīgi izdevies radīt sižetu ar spraigu 'action', lai paķertu uzmanību un raisītu, tik labi pazīstamo, 'vēltikaivienunodaļuuntad..' sajūtu. Grāmatiņa noteikti nav bērniem piemērota, jo tā ir spēcīgi piesātināta ar agresivitāti, kurai man bieži trūka pamatojuma. šķita, ka pārāk daudzi varoņi cits citu ienīst un uz tā fona gandrīz vai lempīgi izkatās tās ainas, kur varoņi pauž mīlestību. Pilnīgi 'melnbalts' stāsts, kur viss ir vai nu labs, vai slikts, bez kompromisiem un kur katra darbība ir vai nu hiperlaba vai riktīgi slikta, jebkurā no gadījumiem balstīta uz savtīgām interesēm, bez jebkādas neitralitātes.
Tiešām labs pārsteigums bija grāmatas nobeigums, kurš spēcīgā kontrastā ar stāsta nežēlīgumu šķita pūkains kā kaķēns, bet tajā pašā laikā saturēja prasmīgi integrētu vēstījumu par visa šī stāsta iemeslu un notikumu attīstības bezjēdzību un muļķīgumu. Vienlaicīgi autors ir veiksmīgi parūpējies par to, lai nobeigums tomēr pilntiesīgi saglabātu 'happy end' statusu.
Visupirms par kvalitāti. Grāmatiņa mīkstajos vākos ar manai acij tīkamu dizainu un patīkami racionālu lapu aizpildījumu (tracina grāmatas, kur trīscentrimetrīgu baltu malu ieskāvumā no katras lapas skumīgi pretī raugās nabadzīgs teksta četrstūrītis). Sējuma kvalitāte, par kuru nesen bija diskusija, šķiet pat ļoti apmierinoša. Pārāk saudzīgs lasītājs neesmu, grāmatiņa kopā turas braši, atšķirībā no Le Gvinas 'Vistālākais krasts', kura izjuka, kad vēl nebiju pusē tikusi. Visā tekstā uzgāju tikai vienu acīslecošu kļūdu, kas bija viens ne pārāk garš, jancīgs, neloģisks teikums. Vēl vienā vietā virsraksts bija lapas apakšā, bet nu neviens no mums tak nav perfekts, vai ne.
Par stāsta saturu. Pēc pirmajām pārdesmit lapām šķita, ka būs tādas pašas ziepes, kas Hessem bija iekš 'Stikla pērlīšu spēles' un kamdēļ To grāmatu es veikli nozūmēju tālākajā plauktā. Tas ir galvenā varoņa attīstības un psiholoģiskā tēla izaugsmes attēlojums. Garlaicīgs, paredzams, nepārtraukti augšupejošs, nepietiekoši argumentētas un izskaidrotas bailes no kaut kā mistiska (zināšanas, gudrība, ietekme, vara utt), neparedzamu pavērsienu trūkums. Taču par spīti tam, ka šis tēla izaugsmes attainojums visas grāmatas laikā palika nemainīgs, autoram ir veiksmīgi izdevies radīt sižetu ar spraigu 'action', lai paķertu uzmanību un raisītu, tik labi pazīstamo, 'vēltikaivienunodaļuuntad..' sajūtu. Grāmatiņa noteikti nav bērniem piemērota, jo tā ir spēcīgi piesātināta ar agresivitāti, kurai man bieži trūka pamatojuma. šķita, ka pārāk daudzi varoņi cits citu ienīst un uz tā fona gandrīz vai lempīgi izkatās tās ainas, kur varoņi pauž mīlestību. Pilnīgi 'melnbalts' stāsts, kur viss ir vai nu labs, vai slikts, bez kompromisiem un kur katra darbība ir vai nu hiperlaba vai riktīgi slikta, jebkurā no gadījumiem balstīta uz savtīgām interesēm, bez jebkādas neitralitātes.
Tiešām labs pārsteigums bija grāmatas nobeigums, kurš spēcīgā kontrastā ar stāsta nežēlīgumu šķita pūkains kā kaķēns, bet tajā pašā laikā saturēja prasmīgi integrētu vēstījumu par visa šī stāsta iemeslu un notikumu attīstības bezjēdzību un muļķīgumu. Vienlaicīgi autors ir veiksmīgi parūpējies par to, lai nobeigums tomēr pilntiesīgi saglabātu 'happy end' statusu.