Zete akal muldās

Cilvēks gan ir tāds dīvains radījums. Ne aci nepamirkšķinot skatās uz asinīm un līķiem, ja nu vienīgi žēli sarauc purniņu, kad ceļa malā kāda lapsa mētājas izstiepta jau puskilometra garumā. Smīkņājot un ķiķinoties tur matus savām piedzērājušām draudzenēm, kas tai brīdī cītīgi uz kukainīšiem mēdās, vai ļaunu aci pēta sīkos, kam autobuss pa traku uzšūpojis un ieņirdz par slēgtās telpas ķēdes reakciju. Bet tiklīdz pašas kaķītis izvemj spalviņas, ko salaizījis no smukā, biezā, spīdīgā kažociņa, tā pati ar skrien laist pār bortu. 0_o