Zete akal muldās

Ieraduma spēks reizēm šķiet vnk neaprakstāms. Stāsts ir šāds. Man pie mājām ir dzelzceļa pārbrauktuve. Pārbrauktuve ir nevis auto, bet vellapēdiem, mopēdiem un gājējiem. Lai braukalētāji būtu spiesti piebremzēt, vietā, kur jāšķērso sliedes, no barjerām ir izveidots savdabīgs mini-labirints, kas aizšķērso ceļu. Kad iesākumā šo brīnumu uzstādīja, kādas reizes trīs sapņodama ieskrēju šajā nožogojumā, bet nu jau teju divus gadus tur regulāri staigājot/braucot, ir jau automātiski iegājusies trajektorija, kuru izeju pat aizmigusi būdama. Tiktālu viss ir skaisti, ja neskaita, ka apmēram divas nedēļas apakaļ piefiksēju, ka kaut kādi vandāļi ir nolauzuši vienu nožogojumu tā, lai varētu taisni bliezt, apkārt neskatoties, vilcienam zem riteņiem pārbrauktuvei pāri. Tā nu pāris dienas apakaļ konstatēju, ka par spīti izlauztajai barjerai, mana ikrīta/vakara trajektorija ir palikusi tāpati un vientuļo stabiņu, kas palicis ceļa vidū, vēlaizvien spītīgi es apeju pa to pašu pusi, kuru ierasts.

( Bildīte (pēc atmiņas un, iespējams, neprecīza - nepiesieties) )