vnk muld
« previous entry | next entry »
Okt. 3., 2008 | 03:37 pm
pastaiga tomēr ir labs veids kā nedaudz sevi sapurināt it sevišķi jau šajā jaukajā dienā!
bet vai tad es ņemos ar esošajām probēmām, ne taku! mani protams vēl ar vien nomoka jautājums par sevi.
un tā nu staigājoties es sapratu, ka ne toreiz ne tagad es nespēju pieņemt to, ka esmu savādāka nekā pārējie.
nomoka jautājums par lielo lēmumu savā dzīvē, kuru pieņēmu patstāvigi un tagad viss atgādina, ka tas tomēr nebij varbūt tas labākai lēmums, bet es jau pati sevi toreiz nostādīju daudz augstākā pozīcijā nekā visu pārejo, kas skar mani. un tomēr gribas protestēt - tas bij lēmums, kas skāra mani pašu un tas bija labs, lai gan tagad protams ka ir citas lietas par ko es uztraucos.
es nedaudz apskaužu vienu kursabiedreni, kas ir skaista, veiksmīga un viņai viss izdodas. es protams nezinu kā tas ir dzīvot tādu dzīvi, bet viņā ir tāds spēks!v apskaužams, pārliecība, izdarība un pats galveinai apņemšanās to izdarīt. spēja stāties pretī grūtībām!
es ar vienmēr izvēlos to sarežģitāko un grūtāko. un es pat zinu, kas uz doto brīdi ir sarežģītākais un grūtākais, bet tās apņemšanās un spēka man galīgi nava. un es nespēju saprast kāpēc? es katru reizi izdomāju kko jaunu un jaunu veidu kā es izpildīšu apņemto, bet tas nekad neizdodas. jau pēc brīža tas viss atkal izplānē gaisā un es sev saku - tas tāpēc, ka vairs man tas neder. es esmu slinka!! makten slinka. es pamodos ap 11, bet mana diena kā rosīga diena ir sākusies tik 14, un īsti es vē ar vien tā neko neesmu izdarījusi, tik sapratusi kko.
ehh... miers ar muldēšanu. būs tak tā kā būs - vnk ir nomierināties (ir viens labiņš līdzeklītis), sapurināties/saņemties un dzīvot tālāk.
bet vai tad es ņemos ar esošajām probēmām, ne taku! mani protams vēl ar vien nomoka jautājums par sevi.
un tā nu staigājoties es sapratu, ka ne toreiz ne tagad es nespēju pieņemt to, ka esmu savādāka nekā pārējie.
nomoka jautājums par lielo lēmumu savā dzīvē, kuru pieņēmu patstāvigi un tagad viss atgādina, ka tas tomēr nebij varbūt tas labākai lēmums, bet es jau pati sevi toreiz nostādīju daudz augstākā pozīcijā nekā visu pārejo, kas skar mani. un tomēr gribas protestēt - tas bij lēmums, kas skāra mani pašu un tas bija labs, lai gan tagad protams ka ir citas lietas par ko es uztraucos.
es nedaudz apskaužu vienu kursabiedreni, kas ir skaista, veiksmīga un viņai viss izdodas. es protams nezinu kā tas ir dzīvot tādu dzīvi, bet viņā ir tāds spēks!v apskaužams, pārliecība, izdarība un pats galveinai apņemšanās to izdarīt. spēja stāties pretī grūtībām!
es ar vienmēr izvēlos to sarežģitāko un grūtāko. un es pat zinu, kas uz doto brīdi ir sarežģītākais un grūtākais, bet tās apņemšanās un spēka man galīgi nava. un es nespēju saprast kāpēc? es katru reizi izdomāju kko jaunu un jaunu veidu kā es izpildīšu apņemto, bet tas nekad neizdodas. jau pēc brīža tas viss atkal izplānē gaisā un es sev saku - tas tāpēc, ka vairs man tas neder. es esmu slinka!! makten slinka. es pamodos ap 11, bet mana diena kā rosīga diena ir sākusies tik 14, un īsti es vē ar vien tā neko neesmu izdarījusi, tik sapratusi kko.
ehh... miers ar muldēšanu. būs tak tā kā būs - vnk ir nomierināties (ir viens labiņš līdzeklītis), sapurināties/saņemties un dzīvot tālāk.