muldēšana - 7. Septembris 2009

lūk man ir kārtējā dilemma darbā.
pirmo reizi mūžā es izjūtu fizisku riebumu pret darbu. tādu, ka negribas apsēsties savā krēslā, pieskarties galdam, datoram un visam citam kas saistīts ar strādāšanu. bet, es nemāku nestrādāt. neskatoties uz fizisko riebumu pret visu ap sevi, man tomēr iekšējais ieradums (?) leik kko darīt, pret ko pretojas fiziskais riebums. karoči sviests.

man ir ko teikt un liekas ka būs vēl, bet labi ka lielāko uguni es spļauju uz kolēģiem - tas dod tādu dīvainu apmierinājumu

ir tāda sajūta, ka mans atvaļinājums bij kā melnais caurums manā dzīves daļā, kas saistīt ar darbu. tinot filmu atpakaļ, natminos mirkli kad es būtu baismīgi par to aizdomājusies. nu mazliet, bet tā daļa salīdzinot ar atvaļinājumu ir tik niecīga, ka var uzskatīt, ka nemaz. līdz ar to šodien ir sajūta, ka esmu atgriezusies tai "jaukajā" 5dienā, kad man tā starp citu pateica, ka atvaļinājumu varu ņemts cik gribu, jo dzemdētāja atpakaļ uz šo vietu nenāks, bet nedabūju atvaļinājumu cik gribu, jo redz mani aizstāt uz divām nedēļām negrib!
nu ja, tā man ir sāpe

tad es varētu vienu tādu noķert un palūgt pavicināt to un izlabot šo visu sviestu. es pirmo reizi mūžā izjūtu fizisku riebumu pret darbu, bet saprotu, ka tā turpināt nevar.
un besī, ka es nevaru uzdrist visiem virsū un iedot atlūgumu un tupa aiziet. nē varēt jau es varu, bet tās sekas es nezinu vai gribu. nu tā stulbā nedrošības sajūta, ka naudas nebūs utt.
gribas lai kāds mani iepļaukā, sakrata un pasaka, dari tā!, jo man risinājuma vnk nav un galva jau sāk konkrēti no tā visa sāpēt!