secinājumi pēc vakardienas
Jun. 26., 2009 | 10:32 am
ārdīties tā riktīgi es nemāku. ārdīt mēbeles vai citus pa rokai gadījušos priekšmetus es vnk nevaru, uzreiz man galvā atskan tāds kā signāls - saplēsīsi un dabūsi pirkt jaunu, naudas tik daudz tev nav, lai visu kas pagadās šķaidītu.
raudāt es ar laikam tā īsti nemāku - momentā izlidoju ārpus sevis un redzu cik stulba es no malas izskatos + vēl sāku paralēli domāt par to, ka mana ārdīšanās + raudāšana neko labu man nedos. un tad es tupa stāvu uz vietas, saprotu, ka ārdīties nav jēgas un tas ir stulbi, bet tai pat laikā gribas izārdīties un to dusmu izdabūt no sevis ārā, bet neizdodas.
vells vien zin kāpēc es tagad sevi mocīšu lai tomēr tiktu tai 4 kursā. pie visas ārdīšanas par notiekošo "netaisnību" un milzonīgā slinkuma sēdēt pa naktīm un labot 6 parādus, es tomēr to darīšu - bail ka neizdarīšu, jo ja jau to nevarēju 9 mēnešus, tad kur ir cerībā, ka to izdarīšu pēdējās 7 dienās (jā, tieši tik daudz laika man i)
raudāt es ar laikam tā īsti nemāku - momentā izlidoju ārpus sevis un redzu cik stulba es no malas izskatos + vēl sāku paralēli domāt par to, ka mana ārdīšanās + raudāšana neko labu man nedos. un tad es tupa stāvu uz vietas, saprotu, ka ārdīties nav jēgas un tas ir stulbi, bet tai pat laikā gribas izārdīties un to dusmu izdabūt no sevis ārā, bet neizdodas.
vells vien zin kāpēc es tagad sevi mocīšu lai tomēr tiktu tai 4 kursā. pie visas ārdīšanas par notiekošo "netaisnību" un milzonīgā slinkuma sēdēt pa naktīm un labot 6 parādus, es tomēr to darīšu - bail ka neizdarīšu, jo ja jau to nevarēju 9 mēnešus, tad kur ir cerībā, ka to izdarīšu pēdējās 7 dienās (jā, tieši tik daudz laika man i)