muldēšana - 13. Maijs 2009

mans vakardienas vakara apātiskais nogurušais stāvoklis laikam bij vislabākais mans fiziskais stāvoklis pēdējo nedēļu laikā. gāju es pa ielu, smaidīju pie sevis un atklāju, ka debesīm ir maģisks skatiena pievielkšanās spēks. visu ceļu no skolas nespēju no tām acis atraut. un tad vēl tas iekšējais miers, nekādu dziļu domu, pārdomu, izdomu, ideju, analīzes, secinājumu un visa cita sviesta ar ko nodarbojas manas smadzenes pēdējo nedēļu laikā. kaifs!

jocīgi, bet krīzes laikā ir atgriezušies urlas manā rajonā - liekas tas patiesi sāks palikt tik pat jestrs kā agrāk, tik toreiz te bij gan uzrlas, gan čigāni

man ir darbs tikai līdz jūlijam - es nezinu ko tagad darīt. seju klāj smaids iekšā sākas emociju vētra. es ej pīpēt

cilvēks negrib to kas viņam ir, bet tad, kad saprot, ka zaudēs esošo, sāk novērtēt to, kas viņam ir un pat žēl paliek.
nezinu vai var to attiecināt uz visiem cilvēkiem, bet uz mani laikam nedaudz gan. nu neko man būs iespēja kko mainīt savā dzīvē un galvenais ir neskriet notikumiem pa priekšu, nepārsteigties ar lēmumiem, kā man tas ne reti gadās.
patiesību sakot sāku to visu uztvert kā iespēju, lai gan šis nav iespēju laikmets, bet gan jau ka kkur kāda ir.