vnk muld
Mar. 19., 2009 | 12:36 pm
sākas neliela sevis nīšana, par to, ka es nezinu ko es gribu, bet kko vajag, tad to vajag izpildu un saprotu, ka es to galīgi negribu. pilnīga putra un bezizejas situācija.
paskatījos savā cv un sapratu, ka savā nelielajā 4 gadu darba pieredzē esmu paspējusi nomainīt piecas darba vietas, no kurām visilgāk esmu strādājusi tikai vienā, kas ir 1 gads un 2 mēneši, savās pirmajās trīs darba vietās tik pa trim mēnešiem, bet nevienu reizi mani nav atlaiduši, es pati vnk pateicu, ka man pibesījis un aizgāju. iepriekšējā darbā vietā 9 mēneši un ar sapratu, ka tur notiekošais nav mana sirdslieta, ar kuru būtu gatava darboties turpmāk. esmu atlaista tikai vienreiz, un toreiz pat tā ar nesapratu kāpēc un kāpēc tas pārvērtās tāda milzonīgajā murgā, ja mani neatlaistu un uzņēmums neaizietu pa burbuli es labprāt tur vēl ar vien strādātu, jo tā bij makten jautra vieta.
tagad es atkal mocos ar to ko es gribu kā es gribu un vai vispār ir jēga gribēt, jo varbūt nav nemazam piedāvājuma, tad vēl bailes par rītdienu, nākotni.
es esmu darboholiķe, es to ļoti labi apzinos, jo man patiesi riebjas dīkdieņošana darbā. un es strādāju ne tikai naudas dēļ, tas parasti nonāk otrajā plāna, bet gan paša darba pēc. man to vajag daudz.
nu vnk putra ir manā galvā, un tādas putras rodas tikai tāpēc, ka man nav darba un ir laika domāt!
paskatījos savā cv un sapratu, ka savā nelielajā 4 gadu darba pieredzē esmu paspējusi nomainīt piecas darba vietas, no kurām visilgāk esmu strādājusi tikai vienā, kas ir 1 gads un 2 mēneši, savās pirmajās trīs darba vietās tik pa trim mēnešiem, bet nevienu reizi mani nav atlaiduši, es pati vnk pateicu, ka man pibesījis un aizgāju. iepriekšējā darbā vietā 9 mēneši un ar sapratu, ka tur notiekošais nav mana sirdslieta, ar kuru būtu gatava darboties turpmāk. esmu atlaista tikai vienreiz, un toreiz pat tā ar nesapratu kāpēc un kāpēc tas pārvērtās tāda milzonīgajā murgā, ja mani neatlaistu un uzņēmums neaizietu pa burbuli es labprāt tur vēl ar vien strādātu, jo tā bij makten jautra vieta.
tagad es atkal mocos ar to ko es gribu kā es gribu un vai vispār ir jēga gribēt, jo varbūt nav nemazam piedāvājuma, tad vēl bailes par rītdienu, nākotni.
es esmu darboholiķe, es to ļoti labi apzinos, jo man patiesi riebjas dīkdieņošana darbā. un es strādāju ne tikai naudas dēļ, tas parasti nonāk otrajā plāna, bet gan paša darba pēc. man to vajag daudz.
nu vnk putra ir manā galvā, un tādas putras rodas tikai tāpēc, ka man nav darba un ir laika domāt!