muldēšana - 30. Janvāris 2009

Mīļais expriekšnieks ir pavadīts prom.

ja nopietni, tad pat man nedaudz raudāt gribas, kā nekā tā bij šejienes dvēsele

man ir prieks, ka pēdējā laikā varbūt bēdīgās situācijas esmu spējusi pavērst pozitīvā gaisotnē, bet kkā šoreiz bēdīgajā situācija es nekādīgi nespēju atrast kaut vai kripatiņas pozitīva. nekā.

tikko baudīju, manuprāt, bēdīgākās pusdienas savā mūžā.

tas vispār ir diezgan jocīgi, ka par mani runā uzņēmumā, kurā es nemaz nestrādāju un nekad neesmu strādājusi, bet tā darbiniekiem, mani ieraugot, gribas man pajautāt vai es esmu tā un pēc tam ar mani vēl nedaudz parunāt. sajūtos nedaudz slavena :)