muldēšana - 21. Septembris 2008

manas domas par manas dzīves nesakārtotību, protams, ka nav beigušās. kko tādu var laikam aizmirst tikai brutāli panākot smadzeņu atslēgšanos.
vajag atslābināties, nomierināties un tad jau varbūt viss ar laiku atrisināsies. jā, es tam sāku nedaudz ticēt, jo patreiz skatoties, kā es cenšos visu vienlaicīgi risināt, es pati saputrojos, pārgurstu un i skaidrīte, ka netieku ne ar ko no tā visa galā.
tā nu es vēl nedaudz aizdomājos par mana dzīves mērķa neesamību. atceros to vienu sarunu pirms 2 gadiem, kad toreizējais puisi mani nosauca par bezmērķīgu personību, kas vnk ir. tā nu es viņam atbildēju, ka man mērķis ir - es vēlos izveidot ģimeni un darīt visu, lai šai ģimenei būtu labi. nu kkas ir nogājis pat no šī ceļa. lai gan sākumu esmu jau sasniegusi. bet nu tas tā.
trakākais ir mana bezmēŗķība vispār kko darīt. es jau divas nedēļas dzīvoju haosā. ne reizi pat nemēģinot kko vispār izdarīt. bet idejas... ui tās ir kā debeskrāpji. un galīgi tām it kā problēmām (es sāku štukot, ka man ir tikai viena liela problēma, no kuras izriet citas) galīgi neķeros klāt. redz iedvesmas nav! un tā tas arī ir. ir grūti kko man darīt, ja nejūtu sevi vēlmi kko darīt. patreiz vēlmes kko darīt nav vispār.
ik pa laikam šaujas āra diezgan labi domu graudi, kas vedina uz kkādu garīgu stabilitāti vismaz tik daudz, lai būtu spēka saredzēt lietas, kas tomēr ir jāizdara, ja no tām tomēr es neatsakos. tā nu saprotu, jo vairāk man miera un karstu vannu, jo sāku sajēgt kas vispār notiek. drīz varēs mani satikt tikai karstā vannā ar cigareti, bloku un pildspalvu rokā - sākšu risināt savu dzīvi :D

kāpēc man ir tik grūti izpildīt to ko esmu pati apņēmusies darīt?

un lai dzīve nebūtu garlaicīgi man tikko nodega televizors.
MAN TAS VISS JAU IR NORIEBIES!!!!