pārdomas pie tējkarotes šokolādes
Maijs. 26., 2008 | 10:55 pm
man likās, ka esmu komunikabla. tad es pārdzīvoju, ka man nav par ko runāt ar maniem darba kolēģiem. šodien sapratu, man vnk nav ko teikt par to ko saka viņi. sarunas par eirovīziju, kura neinteresē man, par atkarībnieku kāzām, un citām sadzīviskām lietām, kas man neskar. neaizrauj, neinteresē. tātad es sēžu nerunājot nevis tāpēc, ka esmu nekomunikabla, bet gan tāpēc, ka man vnk nav ko teikt par tām tēmām. njaa... nu vismaz viena lieta beidzot skaidra.
es satiku līdzīgu cilvēku. mūsu sarunas likās citiem drūmas, bet mums tās bij vnk sarunas. cik dažādos cilvēkos slēpjas viens. gribēās jau sevi iepriecināt, ka spēju rast kontaktu ar dažādiem cilvēkiem, bet sapratu ka nee. tikai ar tiem, kas domā līdzīgi. ar kuriem mani saista kkas, nekas konkrēts. tā tas ir. skaidrība nāk tikai tagad. vēlu. bieži agrāk esmu par to pārdzīvojusi, bet tagad tas liekas pavisam vnk atrisinājums un nekā pārdzivojama tajā es nesaksatu. interesanti. eh... ja tās gudrības būtu pirms tam!!
reizēm gribas, lai mana pieredze būtu tāda, kāda tā ir piemēram manam tētim vai mammai. mammai bieži ir bijusi taisnība, bet viņa nekad nav atturējusi, jo sapratusi, ka ar viņas vārdiem es nesapratīšu. skatoties atpakaļ pārņem šausmas un smiekli, cik glupi esmu uzvedusies, bet tikai tāpēc, ka neesmu sapratusi. tagad, kad saprotu, viss šķietamā problēma izgaist ar smaidu uz lūpām.
es laikam nepareizi audzinu savu suni. nespēju izparas kā lai viņai ieskaidro, ka uz svešiem bērniem nevar riet. viņi abi kā muļķi sabīstas un reaģē vienādi. abi bēg viens no otra prom un bļauj (bērns bļauj, bet suns rej). par to var dabūt pa galvu no uztraukušajiem vecākiem, bet kā lai viņiem ieskaidro, ka suns ir nobijies tik pat ļoti kā tas bērns.
kāpēc cilvēki dzīvnieku uztver par kko zemāku nekā cilvēku? kāpēc tie vecāki nesaprot, ka arī sunim pēc tā bērna bļāviena var rasties trauma? suns ir gandrīz tā pat kā bērns. tam arī ir tik pat vāja psihe kā jebkuram cilvēkam. dzīvnieks vnk nevar pateikt ka ir nojūdzies un ka viņam ir fobija, bet ir!!! tas tač nenoliedz ka nav!
es satiku līdzīgu cilvēku. mūsu sarunas likās citiem drūmas, bet mums tās bij vnk sarunas. cik dažādos cilvēkos slēpjas viens. gribēās jau sevi iepriecināt, ka spēju rast kontaktu ar dažādiem cilvēkiem, bet sapratu ka nee. tikai ar tiem, kas domā līdzīgi. ar kuriem mani saista kkas, nekas konkrēts. tā tas ir. skaidrība nāk tikai tagad. vēlu. bieži agrāk esmu par to pārdzīvojusi, bet tagad tas liekas pavisam vnk atrisinājums un nekā pārdzivojama tajā es nesaksatu. interesanti. eh... ja tās gudrības būtu pirms tam!!
reizēm gribas, lai mana pieredze būtu tāda, kāda tā ir piemēram manam tētim vai mammai. mammai bieži ir bijusi taisnība, bet viņa nekad nav atturējusi, jo sapratusi, ka ar viņas vārdiem es nesapratīšu. skatoties atpakaļ pārņem šausmas un smiekli, cik glupi esmu uzvedusies, bet tikai tāpēc, ka neesmu sapratusi. tagad, kad saprotu, viss šķietamā problēma izgaist ar smaidu uz lūpām.
es laikam nepareizi audzinu savu suni. nespēju izparas kā lai viņai ieskaidro, ka uz svešiem bērniem nevar riet. viņi abi kā muļķi sabīstas un reaģē vienādi. abi bēg viens no otra prom un bļauj (bērns bļauj, bet suns rej). par to var dabūt pa galvu no uztraukušajiem vecākiem, bet kā lai viņiem ieskaidro, ka suns ir nobijies tik pat ļoti kā tas bērns.
kāpēc cilvēki dzīvnieku uztver par kko zemāku nekā cilvēku? kāpēc tie vecāki nesaprot, ka arī sunim pēc tā bērna bļāviena var rasties trauma? suns ir gandrīz tā pat kā bērns. tam arī ir tik pat vāja psihe kā jebkuram cilvēkam. dzīvnieks vnk nevar pateikt ka ir nojūdzies un ka viņam ir fobija, bet ir!!! tas tač nenoliedz ka nav!