muldēšana -

vakar raidījums ABI/LABI sākās ar diezgan interesantu tēmu. tika prasīti sabiedrībā pazīstamu cilvēku viedokļi (pārsvarā gan tie bij aktieri un viens psihologs) par to vai ir patiess teiciens, ka aiz katra spēcīga vīrieša stāv vēl spēcīgāka sieviete. protams, lielāka daļa viedokļu bija par to, ka šī lieta ir līdzsvarā un ka viens otru atbalsta. bij ar viens viedoklis, kas nu jau man sāka likt man nedaudz aizdomāties par manām attiecībām ar minci - precīzāk par kopīgās saimniecības vadīšanu. viedoklis - "ja sieviete neļauj vīrietim būt vīrietim, tad vīrietis ar nav vīrietis. sieviete nedrīkst labot krānu, ja tas tek, viņai ir jālūdz to darīt vīrietim. mātei nevajag slaucīt pakaļu savam dēlam, viņai ir jāļauj būt vīrietim un pašam to darīt."
es rēķinoties ar minča mīnusiem lietu kārtošanā un laikam ar jau savas senās rūgtās pieredzes dēļ esmu diezgan daudz pārņēmusi savās rokās, bet nepametot domu, ka ar laiku daļu šīs atbildības tiks nodota viņam, bet pēdējās reizes uz maniem lūgumiem atskan viena vienīga atbilde - aizmirsu. un tā viņš aizmirst daudz ko. gan šo gan to. atceroties to viedokli man sāku aizdomāties vai tik es pati minci neesmu radījusi par aizmāršu, jo vienmēr rēķinoties, ka viņš aizmirsīs, man pašai ir rezerves plāns, kā izpildīšu to vai ar cenšos pati visu izdarīt, jo patiesībā pat nav cerības, ka viņš to izdarīs, galvā stāv doma, ka kamēr pati nepieķeršos nekas nenotiks.
sāk rasties izmisums - man vienai pašai viss ir jādara!!