vnk muld
Maijs. 28., 2008 | 05:42 pm
Iemuldēja: zeerava
man ir besis un es par to lepojos
vienmēr skatos apkārt uz citiem, reti ieraugu sevi to citu vidū.
esmu nomākta un man vienalga, ka jūs tas neinteresē vai ir savs viedoklis par to, ka cilvēks raksta tad, kad viņam ir slikti.
man patiesi ir slikti
...
bēdu stāsts par sevi.
intersanti ko cilvēka prāts var izdomāt tikai dažās minūtēs. kā mainās cilvēka attieksme, reģēšana un viss pārējais tikai dažās sekundēs.
pietiek analizēt. kā man tas ir noriebies!! vienīgi žēl, ka bez tā nevari nonākt pie kāda risinājuma. nevajag stulbi analizēt.
pietiks pārlasīt rakstīto un pārbaudīt cik poētiski tas izklausas. vai nav vienalga? man ir, bet pārlasu tik un tā. it kā ne poētisma pēc, bet reizēm tāda sajūta, ka rakstu neadekvātā stāvoklī. nemaz nearceros par ko rakstīju, tāpēc pārlasu, lai atgādinātu. 3 sekunžu atmiņa.
jocīgi, par to es atcerps vienmēr, bet ne par kko citu.
nepieciešamība pēc sabiedrības. reizēm liekas, ka mana nojūgšanās ir saistīta ar sabiedrības trūkumu. tas ka esmu darbā un apkārt ir cilvēki nav tas. vajag izteikties, citādi paliek tikai mans un tikai mans viedoklis manā galvā, kas spēj visādas muļķības izštukot, tāpēc nomāc katru darbību un vārdu, pārvēršot mani par dārzeni.
dārzeņi ir labi.
rakstu par visu tikai ne par to, ko vajadzētu. jūtu ka uz to pusi prāts pat nedomā. bīstamākais orgāns cilvēka ķermenī ir smadzenes. tikai tās cilvēks var kontrolēt daļēji. tās izdomās visu kas tev būs vai nebūs tīkams. tās strādā bez tavas atļajas un kontolē visu tavu ķermeni. tai eksistē visādas zemapziņas un citas fīčas, kuras cilvēks nav atradis vai nespēj izskaidrot. tas ir labākais ierocis dzīvē un tai pat laikā lielākais ienaidnieks pats sev.
galva kūp. sajūta, ka tur viss ir pārvērties pelnos. ķermenis pārvērties par akmeni. kustēties negrib, neko negrib, bet gribu!!
ak šausmas cik džīve tōmēr ir ... un te kā parasti daudzpunkti kalpo par domas turpinājumu, kuras patiesībā nav. kā lai raksturo dzīvi, neskatoties uz to, kādā situācijā tu patreiz atrodies.
kā lai to novērtē objektīvi?
jā par onkuli. neticu, ka viņš vnk ņem un raksta pirmo kas iešaujas prātā. domas nekad nav tik daiļrunīgas. domas parasti no vienas fiksi pāriet uz otru. reiz es domājot nonācu līdz sava tēta nāvei. šausmas. atceros uzreiz arī savas omes bēres un mūžīgi skanošā frāze no mana brāļa: "Viņai ir vissāpīgāk!". acīs sariešas asaras. es raudāju pat tad kad saņēmu beidzot dažas viņas lietas. kā man viņas pietrūkst!!
varētu aizbraukt pie tēta. bet ja tur būtu tikai tētis un neviens cits. nevaru izbaudīt to ko vēlos, kad tur ir Viņi. vnk nevaru. gribas paraudāt viņam uz pleca. sajust to mīlestību ko prot dot tikai viņš. gribas kā bērnībā ielīst viņam klēpī un pasūdzēties. viņš nobučos mani uz pieres un samīļos. viss būs labi. tētis pasargās.
es esmu par vāju šai dzīvei. esmu pārāk maiga. man jau riebīga paliek katra lieta, kas saistās vienalga ar ko. es visur redzu beigas, pat tad, ja nekas nav sācies. dzīvot ar domām par beigām nav labi.
es nevaru iet pie tēta un teikt ka nav labi. viņam jādomā, ka man viss ir ok. esmu spēcīga. viņam pietiek raižu. vienmēr esam viens otru atbalstījuši. tētis pārdzīvos dikti. man negribas viņam tādu slogu uzlikt. man viņa būs žēl. man varbūt paliks vieglāk, bet ne viņam. viņam paliks smagāk. mans tētis.
rodas izmisums, pilnīgs un galīgs.
domāju varbūt pie viņa aizbraukt? nozagt. palikt tikai ar tēti. Minci ar vajag. viņi abi ir mans ķīnas mūris. tas ir labi redzēt viņus abus divus kopā saksanīgus. tā ir svētlaime.
un nevienā brīdi es nepievēršos patiesajai problēmai. visur apkārt. tu un šur bet ne pie būtiskā. tas nav būtisks.
es visu laiku domāju kāpēc ir tā kā ir un tad es sapratu, ka tam nav nozīmes man. es tajā neredzu neko svarīgu. neko. vnk izpildāmu funkciju. bezjēdzīgu. tāpēc es neko nevaru izdarīt!! man nav intereses par to. es laikam nevaru kko padarīt ja man nav iedvesmas!
es domāju.
man ir vienalga.
es ievēroju pareizrakstības likumus, jauna doma jaunā rindkopā.
varētu aizbraukt pie tēta.
un tagad es sapratu kā jārunā ir Ņina Čehova Kaijā. tajā brīdi ir vnk prāta aptumsums kas zin tikai vienu "Es esmu kaija"
ticēsit tas bij arī viss kas uz sirds bij sakrājies. iznācā ārā vnk tekstā un tagad galvu aukšā, mākslīgs smaids uz lūpām un turpinam dzībot. nevjag risinājumu.
vienmēr skatos apkārt uz citiem, reti ieraugu sevi to citu vidū.
esmu nomākta un man vienalga, ka jūs tas neinteresē vai ir savs viedoklis par to, ka cilvēks raksta tad, kad viņam ir slikti.
man patiesi ir slikti
...
bēdu stāsts par sevi.
intersanti ko cilvēka prāts var izdomāt tikai dažās minūtēs. kā mainās cilvēka attieksme, reģēšana un viss pārējais tikai dažās sekundēs.
pietiek analizēt. kā man tas ir noriebies!! vienīgi žēl, ka bez tā nevari nonākt pie kāda risinājuma. nevajag stulbi analizēt.
pietiks pārlasīt rakstīto un pārbaudīt cik poētiski tas izklausas. vai nav vienalga? man ir, bet pārlasu tik un tā. it kā ne poētisma pēc, bet reizēm tāda sajūta, ka rakstu neadekvātā stāvoklī. nemaz nearceros par ko rakstīju, tāpēc pārlasu, lai atgādinātu. 3 sekunžu atmiņa.
jocīgi, par to es atcerps vienmēr, bet ne par kko citu.
nepieciešamība pēc sabiedrības. reizēm liekas, ka mana nojūgšanās ir saistīta ar sabiedrības trūkumu. tas ka esmu darbā un apkārt ir cilvēki nav tas. vajag izteikties, citādi paliek tikai mans un tikai mans viedoklis manā galvā, kas spēj visādas muļķības izštukot, tāpēc nomāc katru darbību un vārdu, pārvēršot mani par dārzeni.
dārzeņi ir labi.
rakstu par visu tikai ne par to, ko vajadzētu. jūtu ka uz to pusi prāts pat nedomā. bīstamākais orgāns cilvēka ķermenī ir smadzenes. tikai tās cilvēks var kontrolēt daļēji. tās izdomās visu kas tev būs vai nebūs tīkams. tās strādā bez tavas atļajas un kontolē visu tavu ķermeni. tai eksistē visādas zemapziņas un citas fīčas, kuras cilvēks nav atradis vai nespēj izskaidrot. tas ir labākais ierocis dzīvē un tai pat laikā lielākais ienaidnieks pats sev.
galva kūp. sajūta, ka tur viss ir pārvērties pelnos. ķermenis pārvērties par akmeni. kustēties negrib, neko negrib, bet gribu!!
ak šausmas cik džīve tōmēr ir ... un te kā parasti daudzpunkti kalpo par domas turpinājumu, kuras patiesībā nav. kā lai raksturo dzīvi, neskatoties uz to, kādā situācijā tu patreiz atrodies.
kā lai to novērtē objektīvi?
jā par onkuli. neticu, ka viņš vnk ņem un raksta pirmo kas iešaujas prātā. domas nekad nav tik daiļrunīgas. domas parasti no vienas fiksi pāriet uz otru. reiz es domājot nonācu līdz sava tēta nāvei. šausmas. atceros uzreiz arī savas omes bēres un mūžīgi skanošā frāze no mana brāļa: "Viņai ir vissāpīgāk!". acīs sariešas asaras. es raudāju pat tad kad saņēmu beidzot dažas viņas lietas. kā man viņas pietrūkst!!
varētu aizbraukt pie tēta. bet ja tur būtu tikai tētis un neviens cits. nevaru izbaudīt to ko vēlos, kad tur ir Viņi. vnk nevaru. gribas paraudāt viņam uz pleca. sajust to mīlestību ko prot dot tikai viņš. gribas kā bērnībā ielīst viņam klēpī un pasūdzēties. viņš nobučos mani uz pieres un samīļos. viss būs labi. tētis pasargās.
es esmu par vāju šai dzīvei. esmu pārāk maiga. man jau riebīga paliek katra lieta, kas saistās vienalga ar ko. es visur redzu beigas, pat tad, ja nekas nav sācies. dzīvot ar domām par beigām nav labi.
es nevaru iet pie tēta un teikt ka nav labi. viņam jādomā, ka man viss ir ok. esmu spēcīga. viņam pietiek raižu. vienmēr esam viens otru atbalstījuši. tētis pārdzīvos dikti. man negribas viņam tādu slogu uzlikt. man viņa būs žēl. man varbūt paliks vieglāk, bet ne viņam. viņam paliks smagāk. mans tētis.
rodas izmisums, pilnīgs un galīgs.
domāju varbūt pie viņa aizbraukt? nozagt. palikt tikai ar tēti. Minci ar vajag. viņi abi ir mans ķīnas mūris. tas ir labi redzēt viņus abus divus kopā saksanīgus. tā ir svētlaime.
un nevienā brīdi es nepievēršos patiesajai problēmai. visur apkārt. tu un šur bet ne pie būtiskā. tas nav būtisks.
es visu laiku domāju kāpēc ir tā kā ir un tad es sapratu, ka tam nav nozīmes man. es tajā neredzu neko svarīgu. neko. vnk izpildāmu funkciju. bezjēdzīgu. tāpēc es neko nevaru izdarīt!! man nav intereses par to. es laikam nevaru kko padarīt ja man nav iedvesmas!
es domāju.
man ir vienalga.
es ievēroju pareizrakstības likumus, jauna doma jaunā rindkopā.
varētu aizbraukt pie tēta.
un tagad es sapratu kā jārunā ir Ņina Čehova Kaijā. tajā brīdi ir vnk prāta aptumsums kas zin tikai vienu "Es esmu kaija"
ticēsit tas bij arī viss kas uz sirds bij sakrājies. iznācā ārā vnk tekstā un tagad galvu aukšā, mākslīgs smaids uz lūpām un turpinam dzībot. nevjag risinājumu.