muldēšana - es tiku pie sava riteņa

tikko esmu atbraukusi mājās ar SAVU riteni!!! Wāks cik laba ir tā sajūta. skatos un brīnos - tas ritenis pieder man!!! nekur tas prom nedosies un man nav jāuztraucas par to, ka es nodarīšu kaitējumu ar savam "superspējām" riteņošanā.
protams, ka izstaigāju jau visādas bodītes, kurās tika noskatītas cenas dizaina uzlabojumu veikšanai,tik prāta pagaidām nerodas vārds (man visām mīļlietiņām ir savs vārds - piemēram, veļasmāšina Grieta, kurai ir pat krustmāte un dzimšanas diena, kas uz tās atzīmēta)
pirmais brauciens, protams, bij ar visādām tizluma lietām. ne pierast pie stūres varēju, kas neierasti man ir ieapaļa, ne es varēju saprast kā ātrumi pārslēdzas. pirmo reizi, kad uz tā uzkāpu paspēju jau ķēdi kkā noraut nost, bet ar ķēdes likšanu man i pieredze tā kā tas nekas traks nebij. braucu lēni, baudot vēju un skatu man apkārt - par ceļu gandrīz aizmirsu, piefiksēju tikai visas bedres un apmales, kas vietām ir nejēdzīgi augstas un mani biedē, ka nodarīs pāri ritenim. patizlojos ar izkļūšanu no centrālās stacijas, jo pedālis aizķērās aiz durvīm, bet kāds jauks kungs man izlīdzēja no turienes izkļūt. ceļa izvēlē pāris reizes gadījās vnk pavizināties turp un atpakaļ. liftā iekļūšana bij ar lifta izsaukšanu trīs reizes, jo nekdīgi nespēju to pareizi ievest, izkļūšana nebij tik čakarīga, tik konstateju, ka stūre ir platāka par lifta durvīm. paspēju nolaust nagu. tagad tas gozējas istabā, līdz tiks atbrīvota tam paredzētā vieta šai mājā. braukšanai man vēl ķēde un citi sīkumi jāiegādājas.
eh... sapnis, kas ilga sešu gadu garumā (varbūt pat ilgāk) nu beidzot ir piepildījies.