Ir tā baigi skarbi - mana mamma ir ģimenes ārste, kurai 300-400Ls no prakses naudas ir nost pēc jaunā līguma + kompensējamo zāļu nauda pacientiem vairāk kā 2x samazināta. Pats esmu bijušais un topošais skolotājs, kuriem mēs zinām, kā ar algām ir. Otra karjeras iespēja ir OSI, bet tur valsts dotā alga laborantam vispār ir 60Ls mēnesī. Protams, no līgumdarbu naudas ir kkas klāt (jo OSI jau sen nodokļos samaksā vairāk kā saņem no valsts), but still - nothing too jolly.
My significant other strādā Stradiņos un 1. slimnīcā un abās ik pa laikam ir štatu samazināšana, pie tam 1. slimnīcu ar 1. janvāri vispār klapē ciet. Un viņas mamma ir skolotāja, kurai jau direktors piespieda samazināt slodzi.
Vienā vārdā tā ļoti depresīvi. Un galvenais, ir tāda bezjēdzības sajūta. Ja ir kkāds mērķis, tad vismaz es varu krietni vairāk paciest, nekā vnk redzot, ka viss apkārt vnk grūst (tiek grauts).
Dīvaini, ka mums nav kļuvuši populārāki vecie vai parādījušies jauni radikālie politiskie spēki. Jo augsne tam būtu labvēlīga. I mean, Vācijā Hitleram lielā krīze diezgan palīdzēja. Nav gan tā, ka es būtu par radikālo nacionālismu, man piem "Visu Latvijai" izraisa daudz mazākas simpātijas kā, piemēram, SC.
Lai gan šajā ekonomiskajā situācijā populāri atbalstīts valsts apvērsums valstij diez ko daudz nepalīdzētu, sajūta daudziem droši vien pēc tāda būtu labāka. Jo visneciešamākā sajūta ir bezspēcība kko manīt savos apstākļos. Un pašlaik varētu būt visai daudz bezspēcīgu (un tādēļ potenciāli ļoti dusmīgu) cilvēku.
Upd. Vēl labas ziņas - baumas par šo klīda jau labu laiku, bet nu tas acīmredzot ir oficiāli:
http://www.nra.lv/zinas/24246-stipendij
Visvairāk mani sadusmoja Muižnieka teiktais. Nu, ja man būtu viņa 11 000Ls mēnesī alga, tad es arī 70Ls neuzskatītu par gana lielu motivatoru.
Yes, I'm pissed off.
My significant other strādā Stradiņos un 1. slimnīcā un abās ik pa laikam ir štatu samazināšana, pie tam 1. slimnīcu ar 1. janvāri vispār klapē ciet. Un viņas mamma ir skolotāja, kurai jau direktors piespieda samazināt slodzi.
Vienā vārdā tā ļoti depresīvi. Un galvenais, ir tāda bezjēdzības sajūta. Ja ir kkāds mērķis, tad vismaz es varu krietni vairāk paciest, nekā vnk redzot, ka viss apkārt vnk grūst (tiek grauts).
Dīvaini, ka mums nav kļuvuši populārāki vecie vai parādījušies jauni radikālie politiskie spēki. Jo augsne tam būtu labvēlīga. I mean, Vācijā Hitleram lielā krīze diezgan palīdzēja. Nav gan tā, ka es būtu par radikālo nacionālismu, man piem "Visu Latvijai" izraisa daudz mazākas simpātijas kā, piemēram, SC.
Lai gan šajā ekonomiskajā situācijā populāri atbalstīts valsts apvērsums valstij diez ko daudz nepalīdzētu, sajūta daudziem droši vien pēc tāda būtu labāka. Jo visneciešamākā sajūta ir bezspēcība kko manīt savos apstākļos. Un pašlaik varētu būt visai daudz bezspēcīgu (un tādēļ potenciāli ļoti dusmīgu) cilvēku.
Upd. Vēl labas ziņas - baumas par šo klīda jau labu laiku, bet nu tas acīmredzot ir oficiāli:
http://www.nra.lv/zinas/24246-stipendij
Visvairāk mani sadusmoja Muižnieka teiktais. Nu, ja man būtu viņa 11 000Ls mēnesī alga, tad es arī 70Ls neuzskatītu par gana lielu motivatoru.
Yes, I'm pissed off.