New world
Man kkā šķiet, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, par spīti vispārējai labklājībai, cilvēki nekļuva apātiski pret visu pārējo, visu, kas nav taustāms. Bija aizrautība, jaunības maksimālisms valsts mērogā, jo vai gan būtu bijis iespējams uzcelt Latvijas lauksaimniecību, elektroniku un pat lidmašīnas pasaules mērogos tikai tādēļ, ka tā "virsvadībai vajag"? Ļoti, ļoti šaubos. Neticu vienkārši. Nezinu, vai tas bija Ulmanis, vai tas bija sapņa piepildīšanās skurbums, bet, šķiet, bija lielāka ticība saviem spēkiem, kopējiem spēkiem, kā tas ir tagad. Latvijai bija zinātne, bija sports, bija rūpniecība, bija kultūra, un visur kkā pamanījāmies pārspēt pārējo cerības, sākot ar pašu valsts dibināšanu, kas man vēl aizvien šķiet diezgan brīnumaina.
Tad nāca padomju laiki un visas cerības kkur pačibēja. Aktīvo pretošanos apspieda, brīvības vairs nebija. Palika vien pasīvā pretošanās - vnk nedarīšana, kas ar laiku pārtapa parastā slinkumā. Jo nebija nekādas jēgas censties. Strādājam tik, lai neaizsūtītu uz Sibīriju. Alga tik un tā būs. Protams, bija izņēmumi. 60. gados Rīgas basketbolisti pieveica ASV izlasi. Bet pasaule to nedzirdēja, neredzēja. Jo tagad Latvija bija vnk nemanāma daļa no "draudzīgo tautu saimes".
Esmu dzimis padomju laiku pašās beigās. Mana pirmā atmiņa ir Baltijas ceļš. Es zinu, ko nozīmē juku laiki, bet man nav īstas nojēgas par padomju laikiem. Tādēļ jo dīvaināk ir izmaldīties ārpus Rīgas centra, ārpus dzīvajām ielām. Vai tie būtu vasarnīcu ciematiņi, pusgadsimtu vecas organikas laboratorijas vai institūtu ēdināšanas iestādes, pārņem sajūta, ka esi atmests atpakaļ laikā. Šajās vietās gandrīz nekas nav mainījies kopš padomju laiku beigām. Neskaitot jaunpienācējus, arī cilvēki nav mainījušies, nav mainījusies viņu attieksme pret dzīvi kā tādu. Tā pati nesteidzība, tā pati nevēlēšanās izdarīt ne kripatu vairāk, ja par to papildus nemaksā.
Bet nu jau vairāk kā 15 gadus dzīvojam brīvā valstī. Sākumā teicām - kaut pastalās, bet brīvi. Protams, tā neviens vairs nedomā, bet neesamu jau arī gluži pastalās. Esam Eiropā, cenšamies panākt to vispārējo cenu līmeni, īpašumu cenu un jauno automobiļu skaitā jau esam panākuši, ja ne apsteiguši. Valsts ir stabila, vien ik pa laikam baida ar ekonomikas pārkaršanu. Bankās varam dabūt lētus kredītus da jebkam. Varam atļauties smuku mašīnu, labu dzīvokli, par apģērbšanos un paēšanu nerunājot. Kapitālisms ir jauki iemācījis domāt pašiem par sevi. Valdības priekšgalā sēž cilvēks, kas varētu mācīt pārējiem, kā ignorēt pārējos un uzbaroties uz tautas rēķina (arī tiešā nozīmē). Laiki ir mainījušies, vismaz virspusēji. Paņēmieni ir mainījušies, bet attieksme nav mainījusies. Ja man ir labi, nafig kko vairāk darīt?
Un atzīšos, šī attieksme mani izteikti tracina. Pat augstskolā nevienam nesaka, lai pacenšas izdarīt vairāk. Un tā skaitās Latvijas nākotnes kalve. Gluži otrādi, ja nepieciešams, pavelk uz augšu noslinkojušā atzīmes, lai tas neizkristu. Un piesaka, lai tikai necenšamies izdarīt vairāk kā vajadzētu, lai necenšamies izdarīt kaut ko, kas tiešām prasītu pārlieku garīgu piepūli, vai vairāk iemaņas. Un ko mēs šādi kaldinam? Vēl vienu patērētāju paaudzi?
Mēs taču spējām izdarīt brīnumus, kādēļ neturpināt tādā garā? Kādēļ pārmaiņas pēc neieguldīt kādā pasākumā, kas neatnesīs gluži augļus rīt, bet atnesīs piectik aizparīt?
Gribam būt uz tehnoloģijām balstīta valsts, bet skolā eksaktās zinātnes māca tā, ka skolēni laimīgi, ka izbrauc, par kkādām zināšanu ieguvi nerunājot. Gribam radīt pasaules mēroga tehnoloģijas, bet Latvijas labākajiem jaunajiem zinātniekiem ir pašiem jāmeklē tie tūkstoši, par ko aizbraukt uz pasaules olimpiādēm. Par laimi līdz šim ir atradušies privāti sponori, kas piemeta iztrūkstošo naudu. PRIVĀTI SPONSORI. Nē, es jau, protams, saprotu valsts vadītājus, jo "viena lieta ir ko mēs sakām, un otra, ko varam izdarīt". Kalvīša kungs, atdodiet pusi savas algas uz vienu gadu, un paskatīsimies, ko es "nevarēšu" ar to izdarīt izglītības un zinātnes lauciņā.
Dāmas un kungi, šī ir jauna pasaule. Strauja, un nežēlīga pasaule, kurā vājie tiek pasviesti malā un stiprie dabū laupījumu. Un šī jaunā pasaule par mums ir aizmirsusi. Un mēs turpināsim būt aizmirsti, turpināsim būt ES satelītvalsts, ja neko nedarīsim. Vai arī mēs varam beidzot sākt domāt, kā atgādināt pasaulei, ko šī mazā, sīkstā tauta iespēj. Un vēl labāk, mēs varētu sākt ko darīt lietas labā.
Tad nāca padomju laiki un visas cerības kkur pačibēja. Aktīvo pretošanos apspieda, brīvības vairs nebija. Palika vien pasīvā pretošanās - vnk nedarīšana, kas ar laiku pārtapa parastā slinkumā. Jo nebija nekādas jēgas censties. Strādājam tik, lai neaizsūtītu uz Sibīriju. Alga tik un tā būs. Protams, bija izņēmumi. 60. gados Rīgas basketbolisti pieveica ASV izlasi. Bet pasaule to nedzirdēja, neredzēja. Jo tagad Latvija bija vnk nemanāma daļa no "draudzīgo tautu saimes".
Esmu dzimis padomju laiku pašās beigās. Mana pirmā atmiņa ir Baltijas ceļš. Es zinu, ko nozīmē juku laiki, bet man nav īstas nojēgas par padomju laikiem. Tādēļ jo dīvaināk ir izmaldīties ārpus Rīgas centra, ārpus dzīvajām ielām. Vai tie būtu vasarnīcu ciematiņi, pusgadsimtu vecas organikas laboratorijas vai institūtu ēdināšanas iestādes, pārņem sajūta, ka esi atmests atpakaļ laikā. Šajās vietās gandrīz nekas nav mainījies kopš padomju laiku beigām. Neskaitot jaunpienācējus, arī cilvēki nav mainījušies, nav mainījusies viņu attieksme pret dzīvi kā tādu. Tā pati nesteidzība, tā pati nevēlēšanās izdarīt ne kripatu vairāk, ja par to papildus nemaksā.
Bet nu jau vairāk kā 15 gadus dzīvojam brīvā valstī. Sākumā teicām - kaut pastalās, bet brīvi. Protams, tā neviens vairs nedomā, bet neesamu jau arī gluži pastalās. Esam Eiropā, cenšamies panākt to vispārējo cenu līmeni, īpašumu cenu un jauno automobiļu skaitā jau esam panākuši, ja ne apsteiguši. Valsts ir stabila, vien ik pa laikam baida ar ekonomikas pārkaršanu. Bankās varam dabūt lētus kredītus da jebkam. Varam atļauties smuku mašīnu, labu dzīvokli, par apģērbšanos un paēšanu nerunājot. Kapitālisms ir jauki iemācījis domāt pašiem par sevi. Valdības priekšgalā sēž cilvēks, kas varētu mācīt pārējiem, kā ignorēt pārējos un uzbaroties uz tautas rēķina (arī tiešā nozīmē). Laiki ir mainījušies, vismaz virspusēji. Paņēmieni ir mainījušies, bet attieksme nav mainījusies. Ja man ir labi, nafig kko vairāk darīt?
Un atzīšos, šī attieksme mani izteikti tracina. Pat augstskolā nevienam nesaka, lai pacenšas izdarīt vairāk. Un tā skaitās Latvijas nākotnes kalve. Gluži otrādi, ja nepieciešams, pavelk uz augšu noslinkojušā atzīmes, lai tas neizkristu. Un piesaka, lai tikai necenšamies izdarīt vairāk kā vajadzētu, lai necenšamies izdarīt kaut ko, kas tiešām prasītu pārlieku garīgu piepūli, vai vairāk iemaņas. Un ko mēs šādi kaldinam? Vēl vienu patērētāju paaudzi?
Mēs taču spējām izdarīt brīnumus, kādēļ neturpināt tādā garā? Kādēļ pārmaiņas pēc neieguldīt kādā pasākumā, kas neatnesīs gluži augļus rīt, bet atnesīs piectik aizparīt?
Gribam būt uz tehnoloģijām balstīta valsts, bet skolā eksaktās zinātnes māca tā, ka skolēni laimīgi, ka izbrauc, par kkādām zināšanu ieguvi nerunājot. Gribam radīt pasaules mēroga tehnoloģijas, bet Latvijas labākajiem jaunajiem zinātniekiem ir pašiem jāmeklē tie tūkstoši, par ko aizbraukt uz pasaules olimpiādēm. Par laimi līdz šim ir atradušies privāti sponori, kas piemeta iztrūkstošo naudu. PRIVĀTI SPONSORI. Nē, es jau, protams, saprotu valsts vadītājus, jo "viena lieta ir ko mēs sakām, un otra, ko varam izdarīt". Kalvīša kungs, atdodiet pusi savas algas uz vienu gadu, un paskatīsimies, ko es "nevarēšu" ar to izdarīt izglītības un zinātnes lauciņā.
Dāmas un kungi, šī ir jauna pasaule. Strauja, un nežēlīga pasaule, kurā vājie tiek pasviesti malā un stiprie dabū laupījumu. Un šī jaunā pasaule par mums ir aizmirsusi. Un mēs turpināsim būt aizmirsti, turpināsim būt ES satelītvalsts, ja neko nedarīsim. Vai arī mēs varam beidzot sākt domāt, kā atgādināt pasaulei, ko šī mazā, sīkstā tauta iespēj. Un vēl labāk, mēs varētu sākt ko darīt lietas labā.