Pusnakts trakums
Tā kā šīs ir mans žurnāls, tad tas ir pelnījis dzirdēt pēdējo velotrakulību.
Pusstunda pirms pusnakts sestdienas vakarā. Noskatījies pieklājīgu filmu un labi no rīta izgulējies, ir sagādāta labvēlīga augsne interesantām idejām. Rolexx vēl sēž skype. Tad nu pasviežu pusnopietnu ideju "Braucam mūsu maršrutu?" "Ok."
Un tad viss, kas atlika, bija turēt vienam otru pie vārda. Pusnaktī jau bijām no smārdes laternu gaismām tikuši prom un devāmies pa taisnāko ceļu miglainajā vasaras naktī un smārdes mežos iekšā. Lukturis bija līdzi, bet izmantots tika ļoti reti, jo bez luktura var slikti, bet redzēt visu, bet ar lukturi labi, bet tikai mazu gabaliņu no ceļa. Situācija visnotaļ sireāla, jo ceļa virzienu nojaust varēja, bet tādas detaļas kā bedres, akmeņus &stuff varēja tikai izjust, tiem pārbraucot pāri. Nudien nebūtu domājis, ka var braukt ar divriteni uz tausti. Un tad kādā mirklī gadās stāvāks lejupceļš, par kura pienākšanu tev nav ne mazākā nojausma, un tad ir sajūta, ka tu krīti nebūtība. And then best you can do is not to freak out. If you don't do that, everything is fine.
Izbraucot uz garā, taisnā grants ceļa sajūta kā kādā šausmenē vai datorspēlē vai fantāzijas filmā. Ceļš par kura garumu var tikai nojaust, jo 100m attālumā tas izgaist miglā un tumsā. Like heading into infinity.
Un visbeidzot jau uz asfalta no lielākā pakalna ceļā nesties, cik kājas nes, nedomājot par to, kas varētu notikt, ja trāpītu uz kādas neredzamas bedres vai akmeņa, as if you couldn't care less, as if you had nothing to lose. Carpe diem.
Pusstunda pirms pusnakts sestdienas vakarā. Noskatījies pieklājīgu filmu un labi no rīta izgulējies, ir sagādāta labvēlīga augsne interesantām idejām. Rolexx vēl sēž skype. Tad nu pasviežu pusnopietnu ideju "Braucam mūsu maršrutu?" "Ok."
Un tad viss, kas atlika, bija turēt vienam otru pie vārda. Pusnaktī jau bijām no smārdes laternu gaismām tikuši prom un devāmies pa taisnāko ceļu miglainajā vasaras naktī un smārdes mežos iekšā. Lukturis bija līdzi, bet izmantots tika ļoti reti, jo bez luktura var slikti, bet redzēt visu, bet ar lukturi labi, bet tikai mazu gabaliņu no ceļa. Situācija visnotaļ sireāla, jo ceļa virzienu nojaust varēja, bet tādas detaļas kā bedres, akmeņus &stuff varēja tikai izjust, tiem pārbraucot pāri. Nudien nebūtu domājis, ka var braukt ar divriteni uz tausti. Un tad kādā mirklī gadās stāvāks lejupceļš, par kura pienākšanu tev nav ne mazākā nojausma, un tad ir sajūta, ka tu krīti nebūtība. And then best you can do is not to freak out. If you don't do that, everything is fine.
Izbraucot uz garā, taisnā grants ceļa sajūta kā kādā šausmenē vai datorspēlē vai fantāzijas filmā. Ceļš par kura garumu var tikai nojaust, jo 100m attālumā tas izgaist miglā un tumsā. Like heading into infinity.
Un visbeidzot jau uz asfalta no lielākā pakalna ceļā nesties, cik kājas nes, nedomājot par to, kas varētu notikt, ja trāpītu uz kādas neredzamas bedres vai akmeņa, as if you couldn't care less, as if you had nothing to lose. Carpe diem.