Labs vakars, mani dārgie cibiņi! Atļaujiet man Jūs iepazīstināt ar emocijām, kas pasaulē ir visbiežāk sastopamas un kurām tikusi tā lielākā vara - bailēm. Īstenībā mani māc pārdomas, vai bailes vispār var nolikt uz viena pakāpiena ar pārējām emocijām, jo tās drīzāk parādās, kad kādas citas emocijas apmierinātājs draud pazust. Tāda kā mīnusa zīme, ko var pielikt katras emocijas priekšā. Līdz ar to bailes varētu uzskatīt vai nu par kopīgu iezīmi visām emocijām un tapināt uz augstāka kāpiena, vai arī par katras emocijas paveidu un likt uz zemāka. Ņemot vērā apbrīnojamo līdzību starp dažādu emociju zuduma iespējas izraisītajām bailēm, kas dažu brīdi ir pat neizšķiramas, es atļaušos bīdīt bailes augstāk par pārējām jūtām.
Bet kādēļ biežāk sastopamās - nu tā paša iemesla pēc, ka katrai emocijai var tikt piekārtotas bailes. Līdz ar to pēc definīcijas, lai cik bieži sastopama būtu katra atsevišķa emocija, kāda īpašība, ko var piekārtot tām visām, ir visbiežāk sastopamā.
Kādēļ visvarenākās? Klasiski piemēri būtu Hitlers un Staļins - abi radīja masu paranoju par draudiem no ārpuses un iekšpuses, no līdzcilvēku puses, kaimiņvalstu puses, pašu valstu puses - atkarībā pēc pakļaujamā cilvēka. Veselas tautas pakļāvās šo vadoņu stingrajai rokai, pielūdza viņus. Vēl nesenākā pagātnē - 11. septembris izmainīja visu amerikāņu dzīves uzskatu. Lepnie, varenie, pārliecinātie amerikāņi tika sāpināti un pazemoti, tika iebiedēti. Gribētu norādīt, ka šeit es nerunāju par to, cik pieļaujama bija šāda rīcība no jebkura, kas vēlas paturēt tiesības sevi saukt par cilvēku. Es mēģinu skatīt vien sociālos efektus uz valsti kopumā. Atļaušos teikt, ka 11. septembris bija Allaha dāvana godājamajam prezidentam Džordžam Bušam un šīs valsts militāristiem. Cilvēki pēkšņi vairs nejutās droši un viņi meklēja kādu, kas ļautu viņiem atgūt pašapziņu un drošības sajūtu. Un prezidents paziņo, ka izvandīs visus Tuvos Austrumus, lai noķertu binLadenu. Mūsu prezidents prātīgs cilvēks, rīcības cilvēks, man viņš patīk, mīļā... Laikam būs jābalso par viņa otro termiņu, ne? Un tad radās otra veida bailes - netikt pieņemtam savā valstī. Jo katru, kas atļāvās kritizēt labo Juri Krūmiņu, apsūdzēja nepatriotismā. Un atkal ir miers lielā valstī, jo ienadnieki ir ārpusē. Un tur ar viņiem karo.
Bailes satur kopā sabiedrību (bailes no vientulības) un motivē cilvēkus pieņemt sabiedrības uzvedības modeli (bailes no soda, no nepieņemšanas). Nu, tā ir viena teorija.
Diemžēl bailes countero racionalitāti (tiesa gan, kā jebkuras emocijas), iniciatīvu un augstākā mēra radošumu. Jo katru reizi, kad ir ideja par konkrētu rīcību, nenovēršami iešaujas prātā doma - "bet ja nu neizdodas..?" Un ainas, kas tad parasti iemitinās galvā, ir pietiekami netīkamas, lai nodomātu - labāk ne. Man ir labi tāpat. Vai vismaz - ciešami. Varbūt vēlāk... varbūt skumji.
Protams, nevar pārspīlēt to, uz ko es te zemtekstā aicinu. Ja vienā brīdī savas idejas dēļ tu būsi veiksmīgs biznesmenis, solis tālāk un tevi jau sauks vien par cienījamu vizionāru, un vēl pēc strēķīša tu jau būsi gaisa grābslis.
Katrs cilvēks atļaujas greznību noliegt pāris apkārtējā pasaulē sastopamas parādības un neiekļaut savā rīcības modelī. Tas var būt Dievs, kļūdas, progress, mīlestība, emocijas, labu cilvēku eksistence. Tad nu mana pieticīgā būtne noliedz bailes. Nu un, ja ceļā uz mērķiem piedzīvošu neveiksmi? Neveiksmes nāk arī tad, ja uz tām neuzprasāmies, tādēļ ar viņām tik un tā jāiemācas sadzīvot, piecelties un turpināt dzīvot. Ja es to nespēšu, ļoti iespējams, es tik un tā neesmu radīts izdzīvošanai vai vismaz tikšanai uz augšu šai pasaulē. Savukārt, ja neveiksme izlems pie manis neiegriezties, es būšu sasniedzis kādu no saviem mērķiem. Un kas var būt tīkamāks par to? ^_^
"'cause you, you are the only one left
And you've got to clean up this mess
You know you'll end up like the rest
Bitter and twisted, unless
You stay strong and you carry on
It's hard but you know it's worth the fight
'cause you know you've got the truth on your side
When the accusations fly, hold tight
And don't be afraid of what they'll say
Who cares what cowards think, anyway
They will understand one day, one day."
/Yann Tiersen - Les Jours Tristes/
Bet kādēļ biežāk sastopamās - nu tā paša iemesla pēc, ka katrai emocijai var tikt piekārtotas bailes. Līdz ar to pēc definīcijas, lai cik bieži sastopama būtu katra atsevišķa emocija, kāda īpašība, ko var piekārtot tām visām, ir visbiežāk sastopamā.
Kādēļ visvarenākās? Klasiski piemēri būtu Hitlers un Staļins - abi radīja masu paranoju par draudiem no ārpuses un iekšpuses, no līdzcilvēku puses, kaimiņvalstu puses, pašu valstu puses - atkarībā pēc pakļaujamā cilvēka. Veselas tautas pakļāvās šo vadoņu stingrajai rokai, pielūdza viņus. Vēl nesenākā pagātnē - 11. septembris izmainīja visu amerikāņu dzīves uzskatu. Lepnie, varenie, pārliecinātie amerikāņi tika sāpināti un pazemoti, tika iebiedēti. Gribētu norādīt, ka šeit es nerunāju par to, cik pieļaujama bija šāda rīcība no jebkura, kas vēlas paturēt tiesības sevi saukt par cilvēku. Es mēģinu skatīt vien sociālos efektus uz valsti kopumā. Atļaušos teikt, ka 11. septembris bija Allaha dāvana godājamajam prezidentam Džordžam Bušam un šīs valsts militāristiem. Cilvēki pēkšņi vairs nejutās droši un viņi meklēja kādu, kas ļautu viņiem atgūt pašapziņu un drošības sajūtu. Un prezidents paziņo, ka izvandīs visus Tuvos Austrumus, lai noķertu binLadenu. Mūsu prezidents prātīgs cilvēks, rīcības cilvēks, man viņš patīk, mīļā... Laikam būs jābalso par viņa otro termiņu, ne? Un tad radās otra veida bailes - netikt pieņemtam savā valstī. Jo katru, kas atļāvās kritizēt labo Juri Krūmiņu, apsūdzēja nepatriotismā. Un atkal ir miers lielā valstī, jo ienadnieki ir ārpusē. Un tur ar viņiem karo.
Bailes satur kopā sabiedrību (bailes no vientulības) un motivē cilvēkus pieņemt sabiedrības uzvedības modeli (bailes no soda, no nepieņemšanas). Nu, tā ir viena teorija.
Diemžēl bailes countero racionalitāti (tiesa gan, kā jebkuras emocijas), iniciatīvu un augstākā mēra radošumu. Jo katru reizi, kad ir ideja par konkrētu rīcību, nenovēršami iešaujas prātā doma - "bet ja nu neizdodas..?" Un ainas, kas tad parasti iemitinās galvā, ir pietiekami netīkamas, lai nodomātu - labāk ne. Man ir labi tāpat. Vai vismaz - ciešami. Varbūt vēlāk... varbūt skumji.
Protams, nevar pārspīlēt to, uz ko es te zemtekstā aicinu. Ja vienā brīdī savas idejas dēļ tu būsi veiksmīgs biznesmenis, solis tālāk un tevi jau sauks vien par cienījamu vizionāru, un vēl pēc strēķīša tu jau būsi gaisa grābslis.
Katrs cilvēks atļaujas greznību noliegt pāris apkārtējā pasaulē sastopamas parādības un neiekļaut savā rīcības modelī. Tas var būt Dievs, kļūdas, progress, mīlestība, emocijas, labu cilvēku eksistence. Tad nu mana pieticīgā būtne noliedz bailes. Nu un, ja ceļā uz mērķiem piedzīvošu neveiksmi? Neveiksmes nāk arī tad, ja uz tām neuzprasāmies, tādēļ ar viņām tik un tā jāiemācas sadzīvot, piecelties un turpināt dzīvot. Ja es to nespēšu, ļoti iespējams, es tik un tā neesmu radīts izdzīvošanai vai vismaz tikšanai uz augšu šai pasaulē. Savukārt, ja neveiksme izlems pie manis neiegriezties, es būšu sasniedzis kādu no saviem mērķiem. Un kas var būt tīkamāks par to? ^_^
"'cause you, you are the only one left
And you've got to clean up this mess
You know you'll end up like the rest
Bitter and twisted, unless
You stay strong and you carry on
It's hard but you know it's worth the fight
'cause you know you've got the truth on your side
When the accusations fly, hold tight
And don't be afraid of what they'll say
Who cares what cowards think, anyway
They will understand one day, one day."
/Yann Tiersen - Les Jours Tristes/