Principi
Principi ir jauka lieta. It īpaši cilvēkiem, kas netic Dievam un neuzskata valsts izdotos likumus par absolūtiem un svētiem, jo principi darbojas kā iekšēji likumi, pēc kuriem tad nu cenšamies dzīvot. Principu izcelsme mēdz būt ļoti dažāda - lielie, labie principi ir tie, kurus ievērojam, jo tā, lūk, ir pareizi, un tā mums mammas mācīja un tā vispār tajā pūlī, ko sauc par sabiedrību, ir pieņemts. Un ir tādi, kas tiek pieņemti, lai sevi aizsargātu. Un ir tādi, lai sevi attaisnotu, sev un citiem pamānītos, apgalvojot, ka, piemēram, ar izpletni nelecam tādēļ, ka mūsu princips ir lieki neriskēt, nevis tādēļ, ka būtu bail. Skopie sevi sauc par taupīgiem un bailīgie par piesardzīgiem, mēdz teikt.
Un jā, lai mūsu iekšējo pasauli padarītu vēl interesantāku, principi var pildīt vairākas no šīm funkcijām.
Mans personīgais viedoklis? Iekšējā likumdošana ir vajadzīga, citādāk katrā dzīves mirklī ir jādomā par nākamā soļa pareizību vai arī jākļūst par pilnīgi antisociālu būtni. Bet kā ar jebkuru likumdošanu, ar šo ir robežsituāciju problēmas. Vai Robins Huds rīkojās pareizi? Labiem cilvēkiem ir princips nezagt, vēl labākiem ir princips pēc iespējas palīdzēt citiem. Bet palīdzēt labiem cilvēkiem, zogot no ne tik labiem un visnotaļ bagātiem cilvēkiem - labi vai slikti? Labi, jūs iespējams teiksiet. Bet kādēļ mūsdienās tad šādu Robinu Hudu uz ielām nemana? Vai, ja kkas ir gan labi, gan slikti, tad mēs to uzskatam par visumā labu vai visumā sliktu? Vai mēs domājam, saskaņā ar labas vai sliktas rīcības prezumpciju?
Tāpat arī jaukā iespēja slēpties aiz principiem mēdz sagādāt problēmas. Cilvēks atbild uz paša uzdoto jautājumu - tas bija pret maniem principiem. Un viss. Tālāku pārdomu, tālākas attīstības un pieredzes krāšanas process izbeidzas. Bet vienmēr jau vajag drosmi, lai atbildētu uz netīkamiem jautājumiem, it īpaši, ja atbilde ir vēl netīkamāka un kkur dziļi jau zināma. Un tā paša iemesla dēļ principa laupa nepieciešamību uzdrīkstēties, laupa iespēju iegūt drosmi. Principi - konservatīvo cilvēku draugi. Pareizo cilvēku draugi. Ar un bez pēdiņām.
Un jā, lai mūsu iekšējo pasauli padarītu vēl interesantāku, principi var pildīt vairākas no šīm funkcijām.
Mans personīgais viedoklis? Iekšējā likumdošana ir vajadzīga, citādāk katrā dzīves mirklī ir jādomā par nākamā soļa pareizību vai arī jākļūst par pilnīgi antisociālu būtni. Bet kā ar jebkuru likumdošanu, ar šo ir robežsituāciju problēmas. Vai Robins Huds rīkojās pareizi? Labiem cilvēkiem ir princips nezagt, vēl labākiem ir princips pēc iespējas palīdzēt citiem. Bet palīdzēt labiem cilvēkiem, zogot no ne tik labiem un visnotaļ bagātiem cilvēkiem - labi vai slikti? Labi, jūs iespējams teiksiet. Bet kādēļ mūsdienās tad šādu Robinu Hudu uz ielām nemana? Vai, ja kkas ir gan labi, gan slikti, tad mēs to uzskatam par visumā labu vai visumā sliktu? Vai mēs domājam, saskaņā ar labas vai sliktas rīcības prezumpciju?
Tāpat arī jaukā iespēja slēpties aiz principiem mēdz sagādāt problēmas. Cilvēks atbild uz paša uzdoto jautājumu - tas bija pret maniem principiem. Un viss. Tālāku pārdomu, tālākas attīstības un pieredzes krāšanas process izbeidzas. Bet vienmēr jau vajag drosmi, lai atbildētu uz netīkamiem jautājumiem, it īpaši, ja atbilde ir vēl netīkamāka un kkur dziļi jau zināma. Un tā paša iemesla dēļ principa laupa nepieciešamību uzdrīkstēties, laupa iespēju iegūt drosmi. Principi - konservatīvo cilvēku draugi. Pareizo cilvēku draugi. Ar un bez pēdiņām.