Blogi, komenti un citi laicīgie teksti
Nu jā, saņēmos un pārvarēju savu slinkumu...
Pret dienasgrāmatām kā tādām mans viedoklis ir apmēram tāds... Kādas varbūt 3 reizes esmu apsvēris rakstīt dienasgrāmatu, pat varbūt 2 no tām reizēm uzrakstīju tās dienas ierakstu, bet katru reizi atmetu ar roku, jo:
1) Esmu vienkārši un nožēlojami slinks.
2) Uzskatu, ka mums ir daudz labāka dabas dota spēja šim mērķim - atmiņa. Un atmiņā man patīk tās nevienādā attieksme pret katras dienas ierakstiem. Dienasgrāmatā tavas tās dienas emocijas kādas tu viņas ieraksti, tādas tās arī tur paliks līdz cibai nojūgsies cietnis un kāds būs aizmirsis uztaisīt backup. Arī pēc gada pārlasot, tās emocijas (diemžēl un it īpaši sliktās) tikpat skaudri atgriezīsies. Atmiņai ir šī burvīga īpašība, ka tā negatīvās emocijas pamazām izdzēš, bet pozitīvās atstāj mierā vai pat pastiprina.
Tāpat domāju par visiem uzskatiem, idejām u.t.t. - tie rodas prātā un tur lai arī tie evolucionē. Vājākie, nevērtīgākie paši atmirs, stiprākie izdzīvos, tiem blakus radīsies jauni...
3) Diemžēl katru reizi, kad atveru komentāra rakstīšanas logu vai šo pašu cibu, pajautāju sev - what difference this post will really make? Un lielākoties tajā mirklī es izdzēšu tās pāris jau uzrakstītās rindas un aizeju klejot kaut kur plašajā netā... Jo neko dižu manis rakstītais neviena dzīvē izmainīt nevar. Kaut tais draugos.lv sadaļā parunāsim. Nu labi, 100 manu komentu mehāniski izlasīs, 10 varbūt piefiksēs, ko lasa, un 1 radīsies komentārs par komentāru... un tas pats 1 būs par slinku, lai izteiktos. Principā šeit ir līdzīgi - who actually cares what is inside me? Tie, kuriem rūp, to uzzina krietni tiešākā veidā.
Tas nu ir mans viedoklis par online laicīgajiem tekstiem.
Nav jau, protams, tā, ka vispār negribētu neko publicēt, bet galvenais kritērijs - lai tas kaut nedaudz mainītu pasauli uz labo pusi. Piemēram, "[garš IUPAC nosaukums] pielietojums [garš latīnisks nosaukums slimībai] ārstēšanā". Lūk, to būtu vērts publicēt, tomēr ne katram pietiek saprašanas ko tādu uztaisīt, bet ehh, kā gribētos...
Pret dienasgrāmatām kā tādām mans viedoklis ir apmēram tāds... Kādas varbūt 3 reizes esmu apsvēris rakstīt dienasgrāmatu, pat varbūt 2 no tām reizēm uzrakstīju tās dienas ierakstu, bet katru reizi atmetu ar roku, jo:
1) Esmu vienkārši un nožēlojami slinks.
2) Uzskatu, ka mums ir daudz labāka dabas dota spēja šim mērķim - atmiņa. Un atmiņā man patīk tās nevienādā attieksme pret katras dienas ierakstiem. Dienasgrāmatā tavas tās dienas emocijas kādas tu viņas ieraksti, tādas tās arī tur paliks līdz cibai nojūgsies cietnis un kāds būs aizmirsis uztaisīt backup. Arī pēc gada pārlasot, tās emocijas (diemžēl un it īpaši sliktās) tikpat skaudri atgriezīsies. Atmiņai ir šī burvīga īpašība, ka tā negatīvās emocijas pamazām izdzēš, bet pozitīvās atstāj mierā vai pat pastiprina.
Tāpat domāju par visiem uzskatiem, idejām u.t.t. - tie rodas prātā un tur lai arī tie evolucionē. Vājākie, nevērtīgākie paši atmirs, stiprākie izdzīvos, tiem blakus radīsies jauni...
3) Diemžēl katru reizi, kad atveru komentāra rakstīšanas logu vai šo pašu cibu, pajautāju sev - what difference this post will really make? Un lielākoties tajā mirklī es izdzēšu tās pāris jau uzrakstītās rindas un aizeju klejot kaut kur plašajā netā... Jo neko dižu manis rakstītais neviena dzīvē izmainīt nevar. Kaut tais draugos.lv sadaļā parunāsim. Nu labi, 100 manu komentu mehāniski izlasīs, 10 varbūt piefiksēs, ko lasa, un 1 radīsies komentārs par komentāru... un tas pats 1 būs par slinku, lai izteiktos. Principā šeit ir līdzīgi - who actually cares what is inside me? Tie, kuriem rūp, to uzzina krietni tiešākā veidā.
Tas nu ir mans viedoklis par online laicīgajiem tekstiem.
Nav jau, protams, tā, ka vispār negribētu neko publicēt, bet galvenais kritērijs - lai tas kaut nedaudz mainītu pasauli uz labo pusi. Piemēram, "[garš IUPAC nosaukums] pielietojums [garš latīnisks nosaukums slimībai] ārstēšanā". Lūk, to būtu vērts publicēt, tomēr ne katram pietiek saprašanas ko tādu uztaisīt, bet ehh, kā gribētos...