Filma "Closer" ir tāds interesants, patiess, droši vien pat cinisks un nedaudz ironizējošs skats uz cilvēku dabu un cilvēku attiecībām... Un, protams, visnotaļ neatvairāmo Jude Law, Julie Roberts, Nathalie Portman un Clive Owen izpildījumā. Noteikti neskatieties šo filmu, ja meklējat jauku, romantisku komēdiju, kurā visas galvenās darbojošās personas beigās rīkojas pareizi un visi saņem pēc nopelniem. Tā notiek pasakās, un, protams, cilvēkiem ik pa laikam vajag pasakas cerības uzturēšanai, nenoliedzu. Bet realitātē - ja īstajā dzīvē kāds saņem pēc nopelniem, tad tā ir ļoti reti novērojama un visnotaļ neparasta sakritība. Dzīvē mēs saņemam vai nu vairāk, vai mazāk par pelnīto, parasti tik, cik esam izcīnījuši, izplēsuši. Interesantākais, šīs filmas beigās nevar pat īsti saprast, kas ko būtu pelnījis, kurš rīkojās nekrietnāk, kurš uzticējās mazāk un kurš no visiem bija visvājākais.
Bija doma iemest šeit pāris labus citātus no šīs filmas, bet viņi bija tik daudz, ka visus ielikt jau būtu nepiedienīga spamošana. Tā kā, tiem, kurus tas ieinteresējis:
http://www.imdb.com/title/tt0376541/quo
Šis no personīgām pārdomām:
Jautājums: Emocijas padara mūs stiprus un emocijas padara mūs vājus... Tad kā īsti?
Atbilde: Kontrole, kā daudzkur, arī šeit spēka vai tā trūkuma efekts ir kontrole. Ja cilvēks kontrolē un izmanto savas emocijas, viņš ir spēcīgs. Ja emocijas kontrolē cilvēku, viņš ir vājš. Un jā, zinu, dziļākajā būtībā vienalga mūs kontrolē emocijas. Bet vai dziļākajā būtībā mūs un mūsu emocijas vispār atdalīt vienu no otra?
Bija doma iemest šeit pāris labus citātus no šīs filmas, bet viņi bija tik daudz, ka visus ielikt jau būtu nepiedienīga spamošana. Tā kā, tiem, kurus tas ieinteresējis:
http://www.imdb.com/title/tt0376541/quo
Šis no personīgām pārdomām:
Jautājums: Emocijas padara mūs stiprus un emocijas padara mūs vājus... Tad kā īsti?
Atbilde: Kontrole, kā daudzkur, arī šeit spēka vai tā trūkuma efekts ir kontrole. Ja cilvēks kontrolē un izmanto savas emocijas, viņš ir spēcīgs. Ja emocijas kontrolē cilvēku, viņš ir vājš. Un jā, zinu, dziļākajā būtībā vienalga mūs kontrolē emocijas. Bet vai dziļākajā būtībā mūs un mūsu emocijas vispār atdalīt vienu no otra?
No tā nevajadzētu izsecināt, ka vienmēr rīkošanās saskaņā ar emocijām ved pie ultimatīvas laimes - šis ir tas gadījums, kad ne visi A ir B, bet ja kāds nav A, tad pavisam noteikti nav arī B, līdzīgi, kā ne visi vidusskolēni kļūst par studentiem, bet lai kļūtu par studentu pavisam noteikti ir nepieciešams pabeigt vidusskolu.
Vai kaut kā tā.
To sum up - no domām un kontroles laimīgs nepaliksi.
Cik attiecības nav sabojātas vai vismaz pabojātas tādēļ, ka viens no partneriem ir ļāvies mirkļa emocijām un pavadījis vienu nakti ar kādu citu?
Cik labu darbu ir zaudēti tādēļ, ka darbinieks vienu brīdi neizturēja un pateica visu, ko domā par priekšnieku?
Ja tu esi apdomīgs un pazīsti savas emocijs, tad tu zini, kurām emocijām ļauties, kuras nobremzēt un kuras radīt no jauna, lai beigās būtu laimīgs. Protams, dzīves jēga ir būt laimīgam, atšķiras (un arī ne ļoti) tikai lietas, kas padara laimīgus, un ceļi, kā iegūt šīs lietas.
Redzi, cilvēki nav racionālas būtnes, tā ir ekonomikas teorētiķu lielākā problēma. Protams, ja cilvēks būtu racionāls, tad katras mikroizvēles izdarīšana saskaņā ar savām emocijām novestu pie lielās laimes beigās. Bet cilvēki nav racionāli un nav konsistenti, un reti zina, ko tiešām grib.
Visas jūtas - šeit definējot, ka jūtas ir kas ilglaicīgāks un noteiktāks par emocijām - nevar neizpausties. Abos Tevis minētajos piemēros, es varētu mēģināt atrast kādu ilgi rūgušu neapmierinātību, kas nav atrisinājusies, jo ir pārāk ilgi bāzta zem tepiķa. Jūtas izlaužas, izsāp, izdeg, iztek, izpil, izburkšķ, bet pilnīgi noteikti beigās atrodas laukā - ārpus mums, mūsu darbībās.
Mana pagaidām nelielā un pūkainā dzīves pieredze man čukst, ka cilvēki, lai arī cik haotiski un mainīgi būtu, dvēseles dziļumos glabā kādu vienotu serdi, kas tikai mums neredzamu apsvērumu un notikumu dēļ it kā sadrumstalojas dažādos stāvokļos.
Es atļaušos Tev nepiekrist - cilvēki zina, ko grib, tikai pasaules mainīgums un haotiskums nepiedāvā vienkāršas cēloņsakarības ar kurām nonākt pie mērķa.
Es atļaušos Tev nepiekrist - cilvēki zina, ko grib, tikai pasaules mainīgums un haotiskums nepiedāvā vienkāršas cēloņsakarības ar kurām nonākt pie mērķa.
Atļaušos Tev nepiekrist.
Tikai labākie un sliktākie no mums zina, ko patiešām grib. Parasti viņi vairāk grib lietas, gribēšanas pēc, izvēloties kaut ko no sabiedrības piedāvātajiem pareizas dzīves modeļiem. A-karjera, B-ģimene, C-relatīva laime, neskarot ne A, ne B. Varētu turpināt ar D->G.
Par emocijām un kontroli. Esmu absolūta kontroles cienītāja. Man patīk dzīvot irgrožotai ar pienākumiem un nevienmēr skaidras atskaites sistēmas uzspiestām pareizībām. Un tam ir savi plusi.
Lai nu kā - ir reti tik kretīniskas izjūtas, kā nožēla par neizdarīto/nepateikto. Kontrole liek neizdarīt, impulsīvisms, savukārt, ļauj darīt nedomājot. Ne vienmēr partnera/darba maiņa ir kaut kas slikts. Spēcīgas emocijas, ļauj sasniegt mērķus ātrāk, ar lielākiem izdevumiem. Jo lietas, kuras īsti nevar nomērīt, veido ekponeciālas vai logoritmiskas līknes. Nekad ne lineāras un reti kad paraboliskas.
Mērenība pāri visam.
Interesanti, es reiz tā teicu, un tu man daļēji nepiekriti, sakot, ka daudz vairāk mēdz nožēlot izdarīto, nevis neizdarīto...
HA! :D