|
|
|
Augusts 22., 2011
16:23
7dienas pēcpusdienā aizbraucu uz lidostas stāvvietu savākt brāļa turbosābu. Tradicionāli jau.
Paņēmu atslēgas no sarga, aizgāju līdz mašīnai, un.. to nevarēju piedarbināt!
Pirmā doma man bija piezvanīt dārlingam: "Brauc atpakaļ un izglāb mani".
Izrādījās, ka man nav telefona līdzi.
(nopūta)
Aizgāju pie onkas sargbūdā, viņš bezmazvaj lauzīja rokas, ka nevar man palīdzēt, jo pats nav ne šoferis, ne mašīnas pazīst. Bet, protams, dod man zvanīt no sava telefona.
Te atklājas nākamā problēma. Dārlinga telefona numuram pavisam labi atceros tikai pirmo pusi, otrai pusei zinu ciparus, bet ne secību.
(nopūta)
Stāvvietas onka saka - nekas, zvani, kamēr sazvanīsi. Un aicina mani iekšā savā būdā, piedāvā čai vai kōfe (bez potancujem).
Un zinko? Trāpīju ar 7to mēģinājumu.
Kamēr gaidīju, sargs man visko izstāstīja, partoka viņa meita nākamnedēļ precas, un žeņihs viņam esot pat jaunas kurpes nopircis (lai gan sākumā teicis, ka pirks arī uzvalku, taču ne viņa to uzvalku vajag, ne tās kurpes arī), un vispār jau viņš tomēr ir bišku pret. Neskatoties uz citiem žeņiha trūkumiem, viņš turklāt vēl esot veģetārietis, un tas jau nu nav nekāds vīrietis, kas gaļu neēd. Un ka vispār kāpēc šitādā laikā jāprecas, kad naudasnav, un nav taču arī nekādi spiedīgi apstākļi (žests, kas zīmē vēderiņu), bet abi esot kā sadeguši, taisni tagad vajagot precēties. Un vēl saprastu meitu, nutur, baltā kleita n`stuff, bet savādāk...
Dārlings atbrauca man pakaļ, izpētīja turbosābu, vaina nav acīmredzama, atstājām mašīnu turpat, sarunājām blakus autoservisa večus, kas šodien tam uzmetīs aci. Izskatās, ka šie aci met joprojām, vēl nezvana un nestāsta, kasparvainu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |