|
Oktobris 28., 2010
15:55 Man tāda vļip-ačkarik sajūta. Nupat bija sapulce jaunās daļas ietvaros (vairs neesmu psiedoneatkarīgais putns), kuras laikā tikai sēdēju un domāju bļin-ar-šitiem-man-nu-būs-jāstrādā-bļin. Priekšniece ir ok. Trīs no kolēģēm ir ambiciozas kazas ar tendenci zīmēties ar citu padarītiem darbiem. Divasabsolūtie jaukumiņi, bet viņām nekad nav sava viedokļa. Un viena, kura.. figviņzin, nevar saprast – nemanāma būtne, bet vienīgais cilvēks, kuram šajā gadā izdevies dabūt labāku amatu un algas paaugstinājumu. Es nesaprotu savu lomu te. Mani tiešie pienākumi jau sen aizņem labi ja pusi laika (un pārējā puse ir tā, kas ietilpst zem „un pārējie struktūrvienības vadītāja pienākumi”). Atkal esmu kļuvusi par universālo kareivi. Labums ir tāds, ka nav garlaicīgi. Sliktais ir tas, ka nav godīgi. Nupat vēl dabūju zināt, ka man turpmāk būs jāizvieto divas no kolēģēm, kad tās būs prom. Kas nozīmē, ka es vispār ar saviem darbiem nodarbošos labākajā gadījumā 9 mēnešus gadā (gads mīnuss trīs atvaļinājumu mēneši), a plāns ir uz pilnu gadu. Es jau tagad nevaru piedzīt vienu aizvietošanu un savu projektu grafikus, lai pati izietu atvaļinājumā. Kas būs nākamgad?
|
|
|
|
Sviesta Ciba |