|
|
|
Jūnijs 20., 2010
14:05
Tas bija briesmīgi.
Bet izšķīrāmies. Beidzot. Ar baisu scēnu no manas puses (es laikam tomēr esmu neizpildījusies dramatiskā aktrīze). Viņš turēja man līdzi, cik spēja.
Tas bija šausmīgi.
11os vakarā man bija no tā sasodītā sūda miesta jātiek prom, es tur nevarēju palikt. Bet es uz turieni aizbraucu ar busu, un man nebija, kur iet.
Un ir tik labi, ka ir ģimene. Ka ir brālis, kas pārtrauks medības, lai atbrauktu man pakaļ, jo ir gadījies 60 km attālumā, un aizvestu uz V-pili. Un, kad mani satiks, uzdos tikai divus jautājumus - vai ir sūdi? (un es saku, ka nav, ka ir vienkārši ļoti slikti) un vai kādam nav jādod pa muti (nav)? Un cik labi, ka divos naktī var zvanīt pie vecāku durvīm, un viņi būs priecīgi (vairāk gan laikam atviegloti, ka nekas briesmīgs nav noticis), un neuzdos liekus jautājumus, tikai piedāvās kādu tableti, lai var aizmigt.
Bet tagad esmu savās mājās, un te neviena nav.
Bišku raudu, žēloju sevi, bet neko nenožēloju. Šitā būs labāk.
Tikai.. kā alkoholiķis bītos šitajā brīdī uzkāpt uz korķa, es sev saku: "zane, tikai lūdzu, tagad nesāc ēst".
Vai tas nav smieklīgi, ko?
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |