Vēl nav nedēļa apkārt, kopš darbā ir dubulta slodze, un man gribas nošauties. Un šitā tas būs vēl piecas nedēļas. Cerība pastāv, ka es pieradīšu. Cerība pastāv, ka es darbdienas beigās spēšu vēl normāli runāt ar cilvēkiem. Man pašai kauns, bet es vakar nometu klausuli sarunas vidū, runājot par darbu. Par darbu, bļin. Bet es tāāāā sadusmojos, ka bija divi varianti - vai nu pacelšu balsi un iešu personīgos apvainojumos, vai pateikšu "paldies" un nolikšu klausuli. Izvēlējos otro.

Un es iepriekš lepojos ar faktu, ka spēju mājās nedomāt par darbu - ka darbs man ieslēdzas no rīta, kad braucu pāri akmens tiltam. A tagad vakaros es plānoju, atgādinu sev un analizēju-analizēju-analizēju. Es gan ļoti labi zinu, ka šito atrisina puspudele vīna vakarā. Been there, done that. Bet man tomēr liekas, ka tas nav pareizi.