Pagājušās nedēļas beigās izlasīju anii blogā (man tas blogs vispār ļoti patīk, un arī tas, ko viņa dara) kaismīgu ierakstu par to, cik viņai apriebušās ir „neskaitāmās daiļavas, kas šuj savas brošas un žābō, vai iemācījušās savērt krelli un uzskata to par TALANTU, un iedomājušās sevi par māksliniecēm”. Tas ieraksts pa brīvdienām ir izčibējis, un vērtīgās diskusijas arī vairs nav, tāpēc es te un turpmāk mēdīšos pēc atmiņas..

Es apvainojos. Man patiešām nolaidās rokas. Nu patiešām. Es to uztvēru ļoti personīgi. Jo tieši es esmu tā „daiļava, kas strādā kautkādu sausiņdarbu, un garajos ziemas vakaros šuj brošas, un pat iedrošinās tās pārdot”. Labi, ka vēl ne žābō, tas, kā izrādās, ir pats sliktākais, ko kāds vispār var uzcēķināt.

Jo. Lai gan fakts ir tāds, ka nu jau kādu brīdi ar pērlīš-šūšanu-vēršanu atpelnu visu ieguldīto, un kautko piepelnu arī klāt, es patiešām neesmu augstās skolās mācīta, diplomēta māksliniece, man neklanās vietējie modes guru un vispār.. Nulabi, neko dižu jau es tur nenopelnu, līdz ar to par bizzznisu to nosaukt būtu vienkārši smieklīgi. Bet tāpat tas sanāk vairāk kā hobijs. Pēdējā laikā lielākoties tikai šuju konkrētiem pasūtījumiem. Nu, nevienam gan ar savu „mākslu” virsū nebāžos (šitais ieraksts arī radās no tā, ka domāju – likt vai nelikt darbu bildes draugos), nekad neliktu savus darbus komūnā „pa lēto” (Ha! Pa lēto!). Bet man ir bijuši pasūtījumi no pavisam svešiem cilvēkiem, kas mani vieš pārliecību, ka tas, ko daru, patīk ne tikai man, bet arī citiem. Un vēl. Es joprojām uzskatu, ka manis taisītās brošas ir savādākas. Ka tās atšķiras no citām, un tāpēc ir foršākas. Un tieštāpēc mani aizvaino tas, ka kāds paziņo, ka man ir jāturas pie sava sausiņdarba un nevajag visovivatsa, jo līdz mākslai tāpat nedavilkšu.