|
|
|
Aprīlis 30., 2009
11:40
Vispirms man baltkom vecis zvanīja septiņas reizes, lai uzplītos ar savu super-truper uzlaboto tēvē piedāvājumu (aman tēvē prioritāte atbilst tā izmēram – man ir 10 gadus vecs 13” mazulītis un, kamēr tas nenomirs dabīgā nāvē, jauna nebūs. Līdz ar to es īpaši neiespringstu uz to, vai man 54 programmas vai 92).
Lai nu kā, pie 8tās zvanīšanas reizes baltkom vecis mani pierunāja - es piekritu, lai mani digitalizē.
Vakarvakarā meistars neieradās. Pēc zvana tam baltkom vecim, kas man pārdeva savu piedāvājumu, izrādījās, ka „mani nav iespējams sazvanīt” un turklāt „meistaram mašīna saplīsusi” (tikpat ticami tur būtu „zemestrīce” vai „citplanētiešu uzbrukums”).
Sarunāsim uz citu dienu, šams saka.
Es atbildu, ka esmu mājās 6os speciāli šim notikumam par godu, un netaisos tam veltīt vēl vienu vakaru. Šams izvirda par to, kalūk viņi vispār strādājot līdz 6iem, un pēc darbalaika pieslēgumi ir īpaši izņēmumi (unvispār). Uzko es atbildēju, ka manispēc viņiem šie izņēmumi nav jātaisa, jo, ja man jājūtas parādā par šādu izņēmumu, tad mūsu intereses nesakrīt.
Tad sekoja klusuma pauze un viņš mani atbruņoja ar frāzi: „Nutad mēs tagad sāksim viens otru apvainot vai meklēsim kādu risinājumu?”
Dīvainā kārtā mani tas sasmīdināja, jo es patiešām jau biju atiezusi savus indes zobiņus.
Nutad divus zvanus un vienu tukšu telefona bateriju vēlāk mēs tomēr vienojāmies par datumu maija otrajā pusē.
|
16:17 - šonakt
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |