|
Februāris 12., 2008
15:13 Ziniet, es visu bērnību nodzīvoju V-pils 9stāvenēs. Tā ir pilsētas mala, kāds puskilometrs no kapsētas. Starp 9stāvenēm un kapiem bija tikai viena māja - veca, drūma, ar aizaugušu apkārtni (par dārzu nenosauksi). Vienīgā māja uz Aizsaules ielas. Mājā dzīvoja vecenīte. Ne es to vecenīti kādreiz tuvumā biju redzējusi, apskatījusi, kurnuvēl runājusi, bet manas sētas bērniem (arī man) tāpat bija skaidrs, ka viņa ir ragana. Nu kurš gan cits dzīvotu Tādā Mājā? Vecenīte nomira, māju izdemolēja un nojauca. Es laikam biju par mazu un/vai par bailīgu, lai tur tuvumā vispār ietu, bet mans brāls ar draugiem drupas bija izšurījuši, un no turienes atnesa pāris grāmatas. Parastas 60tajos-70tajos drukātas grāmatas, nekādi tur melnas ādas vāki un vecā druka. Bet tikuntā es tās grāmatas ņēmu rokā ar milzu bailēm un bijību. Līdz šim brīdim atceros, kā tās grāmatas oda. Pēc mitruma, koka puves, sirdszālēm un bišku kaķu čurām.
|
15:28 Vēl, runājot par vecenītēm, atcerējos Eglīškundzi. Mani vecāki, kad apprecējās, īrēja no Eglīškundzes pusmāju. Uz Mežielas, tumši zaļa koka māja. Eglīškundze bija mācītāja atraitne bez bērniem, baznīcā spēlēja ērģeles. Mācītājs bija nomiris jau sen, bezmazvaj ulmaņlaikos, par viņu atgādināja tikai paliela fotogrāfija ciemiņu uzņemamajā istabā. Kad es piedzimu, tur palika par šauru, tāpēc pārvācāmies uz 9stāveni. Ap ziemsvētkiem-jaunogadu mēs gājām pie viņas ciemos, Eglīškundze mūs cienāja ar citronmelisas tēju un cepumiem. Un, kad gājām prom, viņa mums ar brāli lūdza, lai tad, kad ejam uz/no skolas garām viņas logiem, lai pie tiem pieklauvējam. Tad viņa zināšot, ka tie esam mēs, un viņai uzreiz būs priecīgāk. Esnez kā brālis, bet es klauvēju ar. Kad atcerējos. Bet slēģi nu jau labu laiku kā ciet. Un es tur arī senjau, kā tur garām nestaigāju.
|
|
|
|
Sviesta Ciba |