|
|
|
Oktobris 22., 2007
21:34
Destruktīvais noskaņojums dara savu.
Neraudu, bet dusmojos.
Šodien pirmoreizi vīlos savā jaunajā darbavietā.
Situācija tātad šāda - pārbaudes laiks beidzas pēc pusotras nedēļas un neizskatās, ka kāds alktu tikt no manis vaļā. Priekšniece atsūta infu par vienu smalku mācību semināru - jauna lieta, ļoti trendīga, manam darbam vajadzīga, interesanta.. vobšem divudienu seminārs rīgā maxā ap 700 lašiem. Jā, piekrītu, dārgi.
Pagūglēju vēl par tēmu, palika vēl interesantāk, tāpē raxtīju iesniegumu, lai šamie mani tur sūta un apmaxā mācības.
Šorīt man piezvana, lai pateiktu, ka es varu pieteikties, ja parakstīšu līgumu, ka, ja mainu darbu ātrāk kā pēc gada, man šo mācību maksa ir jākompensē.
Vispirms es vienkārši apvainojos. Bļin, itkā man to semināru vajag persōnīgajai izaugsmei. Itkā tie būtu sasodīti ikebanas vai krustdūrienu izšūšanas kursi..
Tad nomierinājos, nopaudu viedokli, ka šāda saistību uztiepšana man neliekas samērīga (divas dienas pret gadu, ev!), ka mani tas sarūgtina, jo samazina vēlmi paaugstināt savu kvalifikāciju, ka man tas nešķiet ne korekti, ne motivējoši.
Ļoti turējos, lai nepiesistu kāju pie grīdas un nepateiktu: "Unjajums liekaska man nau taisnība, ejiet dirst, varu arī atbrīvot jūs no savas klātbūtnes turpmāk".
Vobšem man atbildēja kautko par ierastu praksi un apsolīja vēl apdomāt iespējamos variantus.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |