|
|
|
Septembris 10., 2007
13:23
Sasodīc.
Pagājušonedēļ sasistā kāja vakar sāka sāpēt. Un piepampa un kļuva sārta.
Sāp vēl šodien. Turklāt sāp tā, ka es pati neticu, ka pats varētu pāriet. Un vislaik - kad sēdi vai stāvi, vai ej.
Lēnā garā tas mani dzen izmisumā, jo tagad ir jāmeklē kāds dakteris. Izrādās, mana ģimenes ārste pieņem kur citur, nevis poliklīnikā kā iepriekš. Tā kā mani jebkurā gadījumā sūtīs pie ķirurga un rentgena, neredzu jēgu vilkties pie ģimenes dakteres un atpakaļ. A iet uz duru uz poliklīniku ar tekstu: "Dafaj, izārstējiet mani" arī kaukā..
Un apdrošināšanas man arī vairs/vēl nav.
Un (par šito nesmejieties) mamma ir horvātijā, viņai nevar paprasīt, ko darīt un kur iet..
|
16:24
Aizvilkos uz poliklīniku, aizsūtīja mani pie ķirurga, un ķirurgs.. uzklupa man ar nazi, izspieda no pušuma asinis un teica: "Labikanau strutas jāspiež". Turpmākā nedēļa - antibiotikas n'stuff, pārsiešanas un citas izklaides. Turklāt, apliecinot savu piederību Cietēju tautai, atteicos no slimībslapas. Man tomēr liekas, nau forši pārbaudes laikā kavēt darbu.
Atnācu mājās, sēžu un raudu - jo sāp vēl vairāk kā no rīta, un man tik ļoti sevi ir žēl.
Vakarā paredzēta stulba izskaidrošanās - par to, vai mums tomēr labāk kopā, vai acevišķi. Stulba tāpēcka tā ir kārtējā. Šī varētu būt pēdējā. Un es, par to iedomājoties vien, sēžu un raudu.
UPD: Izskaidrošanās nebūs. Kādam ir arī jāstrādā. A man jācīnās vienai ar savu kroplību.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |